Man tas bija svarīgi
Latvijā, skatītāju patikšanas sildīta, ceļu sākusi filma visu paaudžu bērniem «Paradīze ‘89». Tā ir ceturtā lente Nacionālā kino centra programmā «Latvijas filmas Latvijas simtgadei» un pirmā spēlfilma par Atmodas laika notikumiem.
Kad vasarā netālu no Valmieras, Cēsu pievārtē, filmēja 1989. gada Baltijas ceļa epizodes, masu skatos piedalījās arī ļaudis no mūspuses, bet sestdien Valmieras kinoteātrī «Gaisma» skatītāji tikās ar pašu filmu, jauno režisori un aktrisēm, tostarp Ingu Apini no Valmieras teātra (filmā arī mūsu Dace Eversa un Aigars Apinis). Pirms seansa — saruna ar MADARU DIŠLERI par viņas pirmo pilnmetrāžas filmu.
Darbs pabeigts, bijusi pirmizrāde Rīgā un vairākas tikšanās ar skatītājiem, — kādas izjūtas?
Vakar bijām Rēzeknē, šodien Cēsīs un Valmierā, šī būs jau ceturtā reize. Ļoti emocionālas ir šīs tikšanās: cilvēki stāsta, dalās atmiņās par Baltijas ceļu. Filmā katrs ieraudzījis ko citu, kas viņu aizkustinājis, un atsauksmes lielākoties ir pozitīvas. Es ļoti priecājos, ka cilvēki tik emocionāli to uztver. Ir jau tur arī izklaide, bet kopumā filma nav viegla, tēma ir salīdzinoši nopietna. Liels pārsteigums un prieks, ka filma uzrunājusi ne tikai tos, kas bijuši klāt, bet arī jauniešus, ne tikai bērnus līdz 12, bet tieši no 15 līdz 20 gadiem, kam taču nekādu atmiņu par to nav. Saprotu, ka uzrunājis ir personiskais, cilvēciskais stāsts, kas tur ir apakšā, attiecības ģimenē. Pārējais viņiem ir tāds eksotisks fons, kas laikam tomēr šķiet saistošs.
Tas man ir pats interesantākais: kā atšķiras dažādu paaudžu vērtējums. Bērns skatās un ierauga vienu, vecāki ko citu, vecvecāki vēl citu, arī manējie tieši tāpat. Tāds arī bija mans mērķis — lai būtu paaudžu saruna par to laiku.
Kritika šoreiz ir visai labvēlīga.
Un man par to tiešām liels prieks!
Filmā ir arī jūsu personiskā pieredze bērnībā?
Jā, tās ir manas atmiņas, sajūtas un liela daļa šo notikumu, — mēs ar māsu tiešām bērnības vasaras bijām Cēsīs. Bet ir arī no citas operas, piemēram, stāsts par lietuviešu puisi Jonasu saistās ar mūsu filmēšanas grupas dalībnieka Alda piedzīvoto.
Kas jums bija svarīgāk — pateikt to, kas sakrājies pašā un tautā, apliecināt sevi vēl nebijušā pieredzē — pilnmetrāžā, atgriezties bērnības vasarā vai vēl kas cits?
Kino ir veids, kā gribu runāt ar pasauli. Man svarīgākais bija caur kino nodot savu domu, lai jauniešus kaut nedaudz iepazīstinātu ar laiku, kādā dzīvoja viņu vecāki, savukārt vecākajām paaudzēm atgādinātu, mudinātu atcerēties, runāt. Par lielākajām vērtībām, par to, kas ir valsts un kas ir ģimene. Kā ir tad, kad vecāki ir aizņemti vai nu ar Tautas fronti, vai ar dienišķās maizes sagādāšanu. Tagad dzīvojam neatkarībā, bet — kā mēs nonācām līdz tai? Nebija viegli, taču cena bija tā vērta, lai mēs kļūtu brīvi.
PIE SKATĪTĀJIEM. No kreisās — aktrise Inga Apine, Madara Dišlere un filmas meiteņu četrinieks. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv