Pirmais bija — mīlestība
Pat grūti noticēt, ka viņi varētu būt viens no pilsētas Zelta pāriem: DZINTRA un VILIS SENKĀNI joprojām šķiet gandrīz tikpat garā mundri kā, teiksim, pirms gadiem trīsdesmit. Tomēr viņi ir ģimene jau vairāk nekā apaļus piecdesmit, kopš 1967. gada Jāņiem. Viņiem apkārt sakuplojusi dzimta, ko par mazu nenosauksi: trīs bērni, pieci mazbērni. Jaunā paaudze Senkānu dzīves gājumu pērn iemūžinājuši arī perfektā fotoalbumā “50 gadi mīlestības un kopā būšanas”, un siltumu, kas virmo no tā lappusēm, var gluži vai fiziski sajust.
Jauni un laimīgi
Togad gredzenus mijuši tik daudzi jaunieši no toreizējās Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas, ka lielākā daļa no pērn decembrī sveiktajiem Zelta pāriem izrādījušies viena uzņēmuma veterāni. Bet kāds sākums bijis Dzintrai un Vilim?
Vilis saka: šķiedrā sācis strādāt tūlīt pēc dienesta armijā, un rūpnīca viņam bijusi vienīgā darba vieta vairāk nekā četrdesmit gadus — kad komplektēta brigāde jaunajam ceham, aizsūtīts uz kursiem Polockā un sācis strādāt par meistara palīgu ceturtajā cehā.Turpat rūpnīcā abi saskatījušies. Sabiedriski rosīgais Vilis darbojies arodbiedrībā, un nez kā vienmēr arodkomitejai vajadzējis tieši Dzintras palīdzību — viņai labs rokraksts! Šķelmīgo zemgalieti Vilis bildinājis, kad licies, ka nu jau trakie puiša gadi izbaudīti, jāmet kauliņi kopā... Pats nosmej: vispār esmu no čangaļiem, arī poļi senčos, bet tā sanāca, ka četrdesmit devītajā gadā izkāpām no vilciena Valmierā; par manu latviešu izrunu bērnībā vēl smējās pagalmā un skolā...
Dzintra, kuplas ģimenes atvase, ir no Auces puses. Tāpat kā daudzas jaunas meitenes no visas Latvijas, uz Valmieru viņa 60. gadu vidū atbraukusi mācīties toreizējā 36. profesionāli tehniskajā skolā un pēc tam rūpnīcā nostrādājusi par audēju gandrīz trīsdesmit gadus.
TĀ MIJĀM GREDZENUS. 1967. gada Jāņos Valmierā. Foto no ģimenes arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv