Valmierietis pieveic pasaulē prestižāko kalnu taku skrējienu

Sesto vietu prestižākajā UTMB distancē (171km+10000 augstuma metri) izcīnīja Romāns Evarts (22:38:29 h), šādā pašā vietā, CCC distancē (101 km+6100 m) pavadot 11:25:37 h, ierindojās Vidzemes Augstskolas absolvents Andris Ronimoiss. Vienīgais mūspuses skrējējs šajā ultramaratonistu olimpiādē bija Edgars Kokorevičs no Valmieras, kurš šogad pievarēja UTMB trases pārbaudījumu — distancē pavadot 39 stundas un 42 minūtes, kas viņam kopvērtējumā deva 710. rezultātu 1778 finišējušo starpā (kopumā startēja 2561 skrējēju).

Edgars šajā pasākumā nav ar pīpi uz jumta — piedalījies arī iepriekš — 2014. gadā debitējis ar CCC distanci (311. vieta, 19:18:36 h), bet gadu vēlāk 23:26:48 h pievarējis (190. vieta) arī TDS trasi (119 km+7250 m).

Jau mājās esot, Edgars atskatījās uz neseno piedzīvojumu: «Kad ir pagājušas jau vairākas dienas no skrējiena un prāts ir apkopojis visu notikušo Alpu kalnos, jūtos gandarīts par finiša sasniegšanu, lai arī mērķis bija noskriet ar labāku rezultātu. Pēc distances veikšanas fiziski jutos pat ļoti labi! Iespēja finišēt laikā, kad Šamonī ielas ir pilnas ar cilvēkiem, kas tev uzgavilē, rībot bungām un skandinot zvanus, ir iespējams tikai vai nu finišējot ātri vai arī pavēlu. Ir vērts to piedzīvot. Pēc finiša, protams, pamatīgs miega trūkums, bet tas jau tikai normāli pēc trasē pavadītām vairāk kā 39 h.

Pati distance nelutina nevienu skrējēju pat ļoti labos laika apstākļos. Šoreiz arī laika apstākļi nežēloja. Distancei ir noteiktas prasības ekipējumam, kam jābūt līdzi, un pirmo gadu organizators bija šo sarakstu papildinājis ar diviem papildus komplektiem gan karstam laikam, gan sliktam — aukstam laikam. Kādas 5 stundas pirms starta tika atsūtīta ziņa, ka jābūt papildu ekipējumam aukstam laikam. Tātad skaidrs — būs skarbi. Pirms starta visu dienu līņāja, uz to devos ar uzvilktu lietusmēteli. Starta laukumā, ierodoties jau stundu pirms skrējiena, viss bija pārpildīts, jo skrējēju vien bija ap 2500, un ielas vairāku kilometru garumā pilnas ar līdzjutējiem.

Stipri pārsteidza starta ātrums, lai arī sacensības uzsāku, stāvēdams apmēram pa vidu starp visiem skrējējiem, temps bija augsts, un tā, iespējams, bija viena no lielākajām kļūdām skrējienā. Mainīgie laikapstākļi ik pa brīdim spieda mainīt apģērbu, kas tomēr bija traucējoši. Pie 35 kilometriem biju izmircis jau līdz ādai, jo gribēju izvilkt līdz nākamajam kontrolpunktam, kur plānoju kārtējo reizi uzvilkt lietus jaku. Tālāk jau laikapstākļi normalizējās — biju aizbēdzis no lietus un nonācis aukstumā, kas šķita mazliet labāk. Dzirdēju, ka skrējēji, kas bija aiz manis, bija piedzīvojuši arī sniegu.

Pēc 50 km pienāca pirmais fiziskais lūzuma punkts, kam drīz sekoja arī morālais. Prāts vienkārši nespēja pieņemt faktu, ka noskrieta tikai trešdaļa distances, bet ir jau tāds pagurums. Kad biju atguvies un jutu, ka varu atsākt skriet, vienkārši nebija vēlmes to darīt!

Rītu sagaidīju tuvojoties Courmauyer, kur, beidzot parādoties saulei, varēja skriet īsroku kreklā. Nonākot tur, kas ir gandrīz distances vidusdaļa, nomierinājos un nolēmu, ka, ar mierīgu tempu turpinot, ir jāņem un vienkārši jāsasniedz finišs. Tomēr, kāpjot jau Col Ferret virsotnē (2600 m), pūta ledaini auksts vējš. Atkal tika uzvilktas visas iespējamās apģērba kārtas, bet aukstums vienalga sitās cauri. Temperatūra ap 0 grādiem vai zem, jo zāle bija apsarmojusi. Tuvojoties vakaram, laiks uzlabojās un varēja skriet jau diezgan komfortabli — termokreklā un vējjakā.

Ēdināšanas punktos ļoti labi varēja manīt, ka cilvēki ir apslimuši un laikapstākļu nomocīti. Pats distances otrajā pusē jutos tik labi, cik labi vispār var justies šādos skrējienos, jo biju jau atmetis domas par iespējamo rezultātu, galvenais plāns bija mierīgi sasniegt finišu. Pēdējais kāpiens kalnā bija stipri mokošs, un jutu, ka spēku rezerves tuvojas beigām, bet, lai tiktu līdz finišam, atlicis vēl pamatīgs kāpiens lejup, kas nu bija kārtīgs pārbaudījums jau tā piedzītajiem augšstilbiem. Finišu sasniedzu rīta pusē — bija skaists, saulains rīts un ielas atkal pilnas līdzjutējiem.

Pieredze, ko ieguvu, šeit startējot iepriekš, palīdzēja nosacīti — pirmkārt, kilometru starpībai tomēr ir liela nozīme, kā arī šādi laika apstākļi pirms tam netika piedzīvoti. Un, otrkārt, milzīga nozīme šādos skrējienos ir psiholoģiskajai sagatavotībai. Ja fiziskā sagatavotība mani ne ar ko īpaši nepārsteidza, tad morāli ir jānobriest pamatīgāk.

Pieļauju domu, ka šai vietai man uzlikts veto, jo bijām tur jau trešo reizi un ģimene grib redzēt vēl ko citu bez Monblāna... Šobrīd, iespējams, būs neliels pārtraukums, bet kalnu takas kopumā man nekur nepazudīs.»

EDGARS KOKOREVIČS sacensību startā starp divarpus tūkstošiem skrējēju no visas pasaules. Foto no personiskā arhīva