Pilnīgi pietiek, ja strādā ar atdevi
JURIS BĒRZIŅŠ ir īsts nemiera gars – lai arī pēc 40 ražena darba gadiem lēmis likt punktu sporta skolotāja karjerai Blomes pamatskolā, šajā mācību gadā atstājot vairs tikai dažas mājturības stundas, viņš sportošanā joprojām ir iekšā līdz pašiem matu galiņiem, regulāri gatavojoties startiem MTB maratonos, divriteņa seglos apceļojot Eiropas valstis un piedaloties vietējās sporta dzīves organizēšanā. Arī rīt Jeberlejas estrādē paredzētajās Smiltenes novada sporta spēlēs viņš būs viens no galvenajiem, Tautas dzejnieka vārdiem runājot, garaiņiem, kas veicina vārīšanos.
Sporta skolotāja profesija – vai tā bija apzināta izvēle jeb vai bija arī citi varianti?
Tā kā es pats sportoju, tas arī kalpoja par iemeslu, lai es stātos Sporta pedagoģijas akadēmijā, tolaik – Fizkultūras institūtā. Lai arī pabeidzu klarnetes klasi Smiltenes mūzikas skolā, tas man vairāk bija kā krusts – kamēr citi pie Akmentiņa trenējās riteņbraukšanā, man garām sporta skolai bija jāiet uz stundām mūzikas skolā.
Vai uz Blomi tiki norīkots pēc valsts sadales?
Nē, es šo vietu sev jau biju sameklējis, te bija vajadzīgs skolotājs, un nebija tā, ka pēc sadales norīko kaut kur, Blomes skola sadalē bija iekļauta, un tā es te sāku.
Kā tu, pilsētas zēns, iedzīvojies laukos?
Zēnam jau tā iedzīvošanās nebija tik krasa, jo tāpat pa vasarām braucām uz šo galu no Smiltenes gan bumbu spēlēt, gan uz visādām ballītēm un tā tālāk, jo meitene tika ieskatīta Blomes pusē – mēs, vairāki smiltenieši, te tā kā brūtējāmies.
Kāda ir darba specifika lauku skolā salīdzinājumā ar pilsētu, un vai lauku skolām ir kāda nākotnes perspektīva?
Grūti kaut ko salīdzināt, jo pilsētas skolās esmu bijis tikai praksē – Valmieras Viestura vidusskolā un Rīgā. Galvenā atšķirība ir bērnu skaita ziņā – tur klasē bija 20 un vairāk bērnu, bet mums ar katru gadu tas skaits samazinājās un samazinājās, līdz mēs esam tikuši līdz tam, ka tagad jau ir apvienotās klases. Kamēr uz vietas nebūs ražošana un nekas nenotiks, nebūs to bērnu. Pie mums jau tiek sūtīti tādi, kam atbilstoši 56. paragrāfam ir grūtības mācību procesā, un ir doma turpmāk iekļaut mācībās vēl smagākus gadījumus pēc 58. paragrāfa, tad varbūt te vēl kaut kas sanāks, bet perspektīva lauku skolām, manuprāt, ir diezgan bēdīga. Visa tā politika ar to novadu apvienošanos – ko tas mainīs, ja te uz vietas pieci seši lielie zemnieki, palicis viens gateris guļbūvju celtniecībai, vēl kompleksā kaut kas nedaudz notiek un pienotava, kas dod darbu, – vairāk pie mums nekas nenotiek. Cilvēki, īpaši jau jaunie, strādāt brauc uz visām pusēm, tā ka tā apvienošana vai neapvienošana uz vietas neko nemainīs.
JURIS BĒRZIŅŠ: «Ir jākustas un jābrauc skatīt pasauli – kaut vai mūsu kaimiņvalstis Lietuvu un Igauniju.» Jāņa Līgata foto