Kam pieder valsts? Suņubūdai...
Municipālpolitiķi jūtas pagalam apmulsuši, piedzīvojot valdības vienaldzību pret viņu vaidiem, protestiem un draudiem. Vēl vairāk, varas partijas dodas uzbrukumā – vietvarām pārmet dumpošanos pret valsti, pārāk treknu dzīvi* un nevajadzīgu kāri būvēt peldbaseinus.
Savu iekšējo vājumu, savtīgumu un savstarpējās ķildas valdība tagad veiksmīgi kompensē, izrādot agresiju pret pašvaldībām un arī pret šo novadu un pilsētu iedzīvotājiem. Koalīcijas partijas var droši rīkoties un izteikties, jo tām rokas ne pārāk saista pašu pārstāvji vietvarā. Turklāt līdz jaunām Saeimas vēlēšanām ir vairāk nekā trīs gadi – gan jau lētticīgā tauta pagūs pilnībā aizmirst, kā valsts budžets 2020. gadam tika stiķēts, taupot uz skolēnu brīvpusdienām, bezdarba pabalstiem un mediķu algām.
Runa ir par budžetu, kas pirmo reizi pārsniedz desmit miljardu eiro atzīmi un tiek veidots labvēlīgos ekonomiskos apstākļos! Naudas vairāk – bet vairāk arī žēlabu par tās trūkumu, vairāk pesimisma par nākotni, vairāk nedrošības cilvēku prātos. Atceroties sabiedrības pašpārliecināto noskaņojumu pirms gada, es varu vien ņirdzīgi konstatēt: jā, tik tiešām – solītā jaunā politika ir panākusi Latvijā acīmredzamas pārmaiņas!