Valmiera izrādās uz Latvijas futbola lielās skatuves

Vai ir sajūta, ka futbols Valmierā atgriezies goda vietā?

Es domāju, ka ir. Par to liecina ne tikai labākais rezultāts kluba vēsturē, bet arī spēļu apmeklējums. Tribīnes nav pilnas, tur vēl mums ir kur augt, bet aizvadītās sezonas griezumā šis apmeklējums ir bijis daudz stabilāks nekā pērn.

Tribīnēs redzi arī jaunas sejas, cilvēkus, kuri uz futbolu iepriekš nebija nākuši?

Jā, noteikti. Iespējams, viens no iemesliem ir, ka mūsu paši jaunākie futbolisti nāk, un nāk arī viņu vecāki, tā sākot sekot līdzi arī lielajam futbolam. Redzu, ka arī no citiem sporta veidiem atnāk viņu uzticamie fani. Ja tāds futbols ir pieejams viņu pilsētā, tad kāpēc lai nenāktu?

Arī pēc gada kopumā Latvijas futbols turpina piedzīvot grūtus laikus, tai pašā brīdī virslīgas turnīrs plaukst, piesaista interesi, ir sportiski saistošs. Kā ir dzīvot šādās divējādās sajūtās?

Ir grūti, kad sliktos izlases rezultātus vēl pavada skandāli pašā federācijā. Nereti kāds no malas par šīm tēmām mēdz pavilkt uz zoba vai sīkāk izprašņā. Bet arī slikta reklāma ir reklāma, vismaz par futbolu runā, mūsu pašu rokās ir mainīt šo fonu, lai sāktu par to runāt pozitīvi. Virslīgas sakarā pluss ir tas, ka mēs visi klubi esam šīs biedrības biedri un visus jautājumus risinām konstruktīvi, neviens nevelk deķi uz savu pusi, mēģinām rast kopsaucēju ikvienā jautājumā – reizēm izdodas, reizēm ne. Arī virslīgas vadība ir progresīva, tajā strādā moderni domājoši cilvēki. Tas produkts ar katru gadu uzlabojas. Nomierinājušies arī kašķi starp virslīgu un federāciju. Ja federācija palīdzēs, tad šis virslīgas produkts varētu tikt padarīts vēl skatāmāks.

Pirms apaļa gada Valmierai tika saglabāta vieta virslīgā, pateicoties tās paplašināšanai, tad sekoja visai raibi trenera meklējumi, līdz tie apstājās pie Pertijas. Kā atceries šo laiku?

Pirmkārt mums bija jānokārto kluba licencēšanas process, kas nebija diez ko viegli – tas dienas kārtībā ir arī pirms šīs nākamās sezonas. Jā, kad sapratām, ka ar iepriekšējo treneri līgumu nepagarināsim, meklējām jaunu, ar pirmo kopsaucēju neatradām, tad man piedāvāja satikties ar Tamazu. Sarunu gaitā vienojāmies, ko mēs abi gribam, viņš arī bija motivēts šeit strādāt, lai pierādītu, ka ir labs treneris. Pārējais jau viss ir vēsture, domāju, viņš sevi arī pierādīja.

Pertija bija izteicies, ka, sezonas sākumā tev minot, ka aizvedīs šo komandu līdz medaļām, tu esot gardi smējies.

Jā. Šādam optimismam arī nebija nekāda loģiska pamatojuma. Mēs tikai februāra sākumā nokomplektējām komandu un arī tad vēl nebijām tajā labākajā sastāvā, tikai vasaras vidū mums pievienojās gaidītie papildspēki. Patiesībā bija tā: pēc pirmās spēles sēdējām un runājāmies, saruna bija par prēmijām, ka vajag tās spēlētājiem piesolīt, ja tiksim eirokausos. Es teicu: tikko mēs čempionātu pabeidzām pēdējā vietā un tagad es viņiem stāstīšu, ka būs prēmijas, ja tiksim eirokausos? Tajā brīdī vēl komandā bija daudzi no iepriekšējās sezonas. Arī pats treneris daudz akcentēja, ka spēlētājiem jāmaina domāšana, lai viņi sajustu, ka var uzvarēt.

Ar pirmajām spēlēm bija redzams, ka ar sastāva komplektāciju ir trāpīts teju desmitniekā. Kas zina, kā būtu veicies, ja no paša sākuma jau būtu iespējams iesaistīt plānotos nigēriešus ar Tolu priekšgalā.

Jā, nigērieši bija plānoti. Bez viņiem uz pārbaudēm atbrauca pāris čaļu, un mums viņi iepatikās. Kas attiecas uz latviešu spēlētājiem, bija saraksts, kuru bijām sastādījuši. Tie bija spēlētāji, kas bija pieejami un meklēja komandu. Cietām arī neveiksmīgus mēģinājumus, bet tagad, paskatoties, kā viņi spēlē tajās komandās, kurās tika, – neteikšu, ka mums nepaveicās. Jā, nevaram ļoti sūdzēties, ka kaut kur ar šo aizšāvām greizi. Varbūt arī ir kāds, kurš licis vilties, no kura mēs kaut ko vairāk gaidījām, bet tajā pašā laikā ir tādi, kuri mūs pārsteidza. Piemēram, Lazarevs – zinājām, ka viņam ir potenciāls, bet noticēt sezonas sākumā, ka viņš kļūs par TOP vārtsargu Latvijā, nu nē. Arī Grjaznovs – izauga no vienkārša komandas spēlētāja līdz pamatīgai vērtībai. Arī Punculs – spēlējis vairākās komandās, bet šī neapšaubāmi ir viņa labākā sezona karjerā, ne velti viņu arī uz izlasi izsauca.

Labi sevi parādīja arī leģionāri – Lelis, Nakamura.

Lelis pirms tam jau neilgu laiku bija spēlējis Latvijā, par viņu bija ļoti labas atsauksmes. Principā bez jebkādām pārbaudēm viņu paņēmām. Par Nakamuru neko iepriekš nezinājām. Man ieteica uz viņu paskatīties, atbrauca tāds maziņš japānis ar diviem lieliem čemodāniem, pārķērām viņu Rīgā braucienā uz Lietuvas nometni. Jau pirmajā spēlē mums viņš patika, otrajā bija vēl labāks. Pārējais jau viss ir vēsture.

Pēc labā sezonas sākuma nāca arī grūti pārbaudījumi – jau pirmajā spēlē uz sezonu izkrita Lūsiņš, tad vēl nigēriešu garais ceļš līdz Valmierai, un arī ar vārtu gūšanu ilgu laiku nevedās, galu galā vēl Spartaka gājiens, paņemot no mums divus aizsargus. Kas bija pats grūtākais no tā visa?

Viss pa bišķiņam. Kristera trauma bija liels trieciens – vietējais puisis, jauns, un tik nopietna trauma. Pats galvenais, ka viņš bija ļoti labā fiziskā formā, bija labi saspēlējies ar partneriem, Turcijā sevi labi parādīja. Ar nigēriešiem sanāk tā, ka beigās septiņus mēnešus kārtojām viņiem dokumentus, visu šo laiku viņi sēdēja uz čemodāniem. Jā, viņi pa to laiku trenējās, bet izpalika spēļu prakse, kad atbrauca, bija nepieciešams vēl laiks, lai adaptētos, pierastu. Problēmas ar vārtu gūšanu norakstītu uz nepilnvērtīgo pirmssezonas sagatavošanos. Tas brīdis ar diviem aizsargiem (Kramēnu un Krautmani – aut.) vispār bija tāds, kad uzbruka ne tikai viņiem, bet vēl pāris spēlētājiem. Neslēpšu, ka tas bija grūts brīdis, lai pārliecinātu spēlētājus palikt. Sakrita arī ar laiku, kad arī klubā viss tikai gāja uz nostabilizēšanos. Ja būtu mazliet ātrāk šīs lietas sakārtojuši, tad viņus nezaudētu.

Un kurus izdevās noturēt?

Nakamuru, Alvi Jaunzemu, šķiet, arī Punculu.

Minēji par šo nostabilizēšanos. No kurienes tā nāca?

Panācām vienošanos ar cilvēku, kurš iesākumā klubā ienāca kā sponsors, kā investors, ka viņš varētu pārņemt šo klubu, uzņemties visu finansiālo pusi uz sevi, turpinot kā šī kluba īpašnieks. Tas nozīmēja to, ka no šī brīža no amatieriem kļuvām par profesionāļiem, noslēdzot profesionālus līgumus ar spēlētājiem, nebaidoties viņus vienā brīdī zaudēt. Ar īpašnieku esam vienojušies strādāt pēc iespējas efektīvāk, neviens netaisās mētāties ar naudu, parakstīt tur lielus līgumus vai veikt skaļus transfērus. Galvenais ir censties izveidot pēc iespējas spēcīgāku komandu, ar tādu budžetu, kas nosegtu visas pamatlietas, kas nepieciešamas treniņprocesā. Ir arī mums savi algu griesti, kuri nav lieli, bet nav arī mazi. Ņemam spēlētājus, kuri ir gatavi par šādu naudu spēlēt. Ja gribi šeit spēlēt un kaut kur izsisties, tad tev būs radīti visi apstākļi, lai to arī izdarītu.

Cauru sezonu arī Valmieras sakarā tika locīts vārds – eirokausi. Kā ir, tavuprāt, šis panākums ir pelnīts vai jums tomēr paveicās?

Es domāju, ka pelnīti, jo 32 spēlēs nevar tikai paveikties. Paveicās mums tajā ziņā, ka pretinieki mums piedeva pašu neveiksmes, kā spēli Daugavpilī, kad izlaidām uzvaru pašās beigās, arī viņi nenospēlēja, kā bija plānojuši. Atceros arī spēli pret Mettu trešajā aplī, kad izbraukumā nospēlējām neizšķirti. Visu cieņu Mettai, bet nodomāju: ja mēs tēmējam uz tām vietām, tad viņi bija jāvinnē. Ja atceramies, kādi pārdzīvojumi bija, skatoties kausa finālu, kas beidzās mums labvēlīgi ar Jelgavas zaudējumu, tad beigās izrādījās, ka tā spēle mums varēja neko nenozīmēt – uzvarot Mettu pēdējā spēlē, varējām ieņemt šo trešo vietu.

Šī sezona paliks atmiņā ar cīņu par vietām turnīra tabulā līdz pēdējai svilpei, droši vien ne mazums nervu šūnu papluinītas arī tev.

Biju jau reiz teicis, ka man, spēles vērojot, neizdodas tās izbaudīt. Vienīgā tāda pārliecinošā, un arī nosacīti, uzvara šosezon bija pār Mettu (4:1).

Cik ļoti būtiska komandai ir šī izcīnītā ceļazīme?

Zinu, Spartaks saka, ka viņiem tas nav tik būtiski, ka viņiem ir savs biznesa modelis, pēc kura strādāt, bet domāju, ka jebkurai komandai ir svarīgi tikt šajos eirokausos. Mums tā ir fantastika. Tai pašā laikā tās ir jaunas galvassāpes, kā to visu novadīt, sākot ar stadionu utt. Bet tā ir patīkama problēmu risināšana, un man nav šaubu, ka tās mēs atrisināsim.

Arī spēlētājiem šī iespēja daudz ko nozīmē.

Protams. Esošajiem spēlētājiem tā ir papildu iespēja, ja viņš mērķē uz kaut ko augstāku. Eiropas skatuve ir tas nākamais solis. Tas viņiem būs liels notikums.

Uz cik ballēm tu novērtētu savas komandas veikumu šajā sezonā?

Droši vien uz deviņi. Rezultāta ziņā varētu likt arī desmitnieku. Kāds varbūt iebilstu, teikdams – jūs jau izlaidāt bronzu no pašu rokām. Tai pašā laikā, ja kāds man pirms sezonas apsolītu ceturto vietu, es to bez domāšanas paņemtu.

Mums patīk varoņi. Līdzjutēji un futbola eksperti kā galvenos panākuma kaldinātājus komandā min Lazarevu un Pertiju. Piekrīti, varbūt tev ir kāds cits?

Ja vienu, tad Pertiju. Ja divus, tad arī Lazarevu. Pārējie čaļi katrs nospēlēja savu lomu visas sezonas garumā. Katram bija savs periods, kurā viņš uzplaiksnīja. Tas ir visa kolektīva nopelns. Paskatāmies kaut vai uz tādu spēlētāju kā Helovani, no sākuma spēlēja no zvana līdz zvanam, tad nespēlēja vispār, jo viņa vietā ielēca Grjaznovs, kurš atkal no sākuma gandrīz vispār nespēlēja, bet beigās pat kļuva par šīs komandas līderi. Arī Žoržs un Tolu bija labi, arī Punculs, varbūt viņš nesita tos golus, kad mēs to no viņa gaidījām, bet principā visās spēlēs atstrādāja par visiem simt procentiem pašatdeves. Bija komandas motors. Madžo, Mārcis arī krietni palīdzēja. Krišs Kārkliņš sākumā bija vispār izcils, pēc pauzes, kad atgriezās,  lēnām uzņēma formu un beigās atkal bija līmenī.

Ir gada nogale, notiek dažādu balvu pasniegšana sezonas labākajiem, nupat arī Valmieras pilsēta novērtēja jūsu ieguldīto darbu. Ir gandarījums saņemt šādas atzinības?

Vienmēr tas ir gandarījums. Ir patīkami, ka tevi novērtē. Ne vienmēr tas izpaužas balvu izskatā, reizēm cilvēki vienkārši pienāk klāt vai atsūta īsziņas, pasakot paldies par viņiem sniegtajām emocijām. Tas ļoti mums palīdz turpināt iesākto, neapstāties pie panāktā.

Jau tūlīt sāksies gatavošanās nākamajai sezonai. Ko no tās sagaidi, zinot, ka no laukuma malas visi no komandas gaidīs jaunus varoņdarbus, vismaz pērnās sezonas atkārtojumu?

Viegli, protams, nebūs. Tagad gan esam krietni labākās pozīcijās nekā gadu iepriekš – esam saglabājuši komandas kodolu un ar lielāko daļu sastāva varam aizvadīt pilnvērtīgu pirmssezonu. Palīdz arī tas, ka tā nav virsotne, kuru šosezon sasniedzām, ir mums vēl kur kāpt. To līmeni var noturēt, un ir visas iespējas pacelties vēl augstāk. Tai pašā laikā nevajag aizmirst arī, ka pretinieki mainās. Protams, bumba ir apaļa, un futbols ar to arī ir interesants, bet gan jau viss būs labi.

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.