No Gudenieku suitiem
Kādā Jāņparka mājā goda vietā blakus mazbērnu bildēm liels foto: svētdienīgi saposušies, smaidoši cilvēki, ziedu klēpji un jubilāre viducī. Valmieras muzejnieki šomēnes tā godināja vēsturnieci MATILDU KRAVALI, kuras pārziņā un aprūpē ilgus gadus bijušas mūsu muzeja bagātības. Iespaidīgi — apaļus 30 gadus.
Kā sākās tava personiskā vēsture, no kurienes esi? No Kurzemes. Esmu no Gudenieku suitiem! Oho! Suitiem lielas un lepnas dzimtas... Jā, mūsējā kupla bija gan: septiņi bērni, es vecākā... Man pēc Alsungas vidusskolas bija jāskatās kādā praktiskā virzienā, tēvs kā noteicējs skaidri nosacīja, ka par augstskolu nav ko domāt. Devos uz pārtikas rūpniecības tehnikumu, Rīgā izmācījos un sadalē saņēmu norīkojumu uz 28. arodskolu Valmierā. Desmit gadus tur nostrādāju par ražošanas apmācības meistari, patiesībā mācījos kopā ar audzēkņiem. Kā nonāci līdz vēsturei? Doma par augstāko izglītību neatstāja, interesēja vēsture. Dzīvoju Lucas ielā, muzejs tuvu, bieži tur biju, ieklausījos Laimoņa Liepnieka runātajā, sapratu, ka mani tas interesē. Pamazām tuvinājos muzejam, iesniedzu dokumentus Daugavpils pedagoģiskajā institūtā un, jau mācoties otrajā kursā, sāku strādāt muzejā. Tik ļoti to gribējās, ka mācību gada vidū skolā iesniedzu atlūgumu jau nākamajā dienā pēc tam, kad mani uzaicināja. Kādi bija pirmie darbi? Gribēšana bija liela, pieredzes nekādas. Galvenais bija — sakārtot, iegrāmatot, aprakstīt savākto, kas vienkārši glabājās muzejā bez kādas sistēmas, viss kopā.
MUZEJA SEŠDESMITGADĒ. Matilda pērn augustā pirms izstādes «Uzmanību — ekspedīcija»atklāšanas. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv