Es ļoti lepojos ar tevi

Ļoti gribas pajautāt: kur radies jūsu skaistais un retais vārds? Ir jau rets, ir — Latvijā esam tikai sešas. Vārds ir tēta dots: viņš ir no Gulbenes puses, tur bijusi meitene Uldze, tētim retais vārds iepaticies, un mamma arī nav iebildusi. Uldze poļu valodā nozīmē — atvieglojums, simboliski varbūt norāda, kas man dzīvē jādara, iespējams, jāpalīdz citiem. Esmu dzimusi janvārī, kaut kur lasīju, ka janvāra bērni piedzimstot ar puteņiem un laužot ceļu uz sauli. Man arī visvairāk patīk pavasaris, kad viss zaļo, smaržo un tiecas uz sauli. Ikdiena neļauj, bet, kad iznāk aizdomāties, šķiet: kādreiz varbūt vajadzētu sameklēt pārējās Uldzes, tikties... Kā paiet jūsu diena starp vairākām darbavietām? Staigāju pa Leona Paegles ielu (smejas)... Kad izeju no mājām, kādreiz jāpiedomā, uz kuru pusi jāgriežas: pa labi pie mūsu pirmsskolas bērniem Jumaras ielā 9, Leona Paegles ielas turpinājumā, vai pa kreisi uz lielo skolu, kur man ir divi kabineti: telpa individuālajām nodarbībām internātā un svinību zāle galvenajā mājā dejošanas nodarbībām. Visas trīs vietas ir Gaujas krasta vidusskola. Vēl man ir arī pienākumi Valmieras Nedzirdīgo biedrībā.   Šī ir arī jūsu bērnības iela? Jā, mēs ar māsām Amandu un Inu esam uzaugušas Leona Paegles ielā — mums piederēja Gaujmala, smilšainā iela, varoņskolas  (tagad Valmieras Valsts ģimnāzijas) apkārtne, kur spēlējāmies... Vecāki mums ļāva vaļu, uzticējās, dzīvojām pa Gaujas krastu, tikai ūdenī vienas nedrīkstējām iet. Kad bija jāiet pusdienās, vecmāmiņa kaplodziņā iekāra baltu lakatiņu.  Tētis bija autobusa šoferis, mamma strādāja tirdzniecībā. Vecvecākiem bija saimniecība, tomēr viņi mums atrada laiku — atceros vectētiņa pasakas, spēles. Bērnudārzā mēs ar māsām neesam gājušas ne dienu. Bērnība man saistās arī ar mīļo Gulbenes vecmāmiņu, dzīvesgudru sievieti, mierīgu un laipnu, viņa vienmēr mani gaidīja ciemos. Vēl tagad patīk braukt uz Gulbenes pusi. Liekas, ka cilvēki tai pusē ir atvērtāki.  Ļoti mainījusies arī Paegles iela, tā ir kļuvusi mūsdienīga. Kad Putriņu meža lielās egles nozāģētas sakrita karstās vasaras smiltīs, tobrīd likās — kaut kas no mūsu bērnības aiziet uz neatgriešanos. Bet saprotu jau: putekļu mākonis pēc katras mašīnas bija milzīgs. Tagad ir daudz labāk. 

Arī skola man bija tieši blakus mājām. Varoņos mācījos no pirmās līdz vienpadsmitajai klasei. Pirmajā klasē mēs bijām četrdesmit, tad neviens par to nebrīnījās. Skolā man patika. Tur viena no apbrīnas vērtām vietām man šķita bibliotēka ar daudzajām grāmatām. Bibliotēkas gaisotne mani saista joprojām. Grāmatas, avīzes un žurnālus lasu tikai papīra formātā. Starp citu, meita Kanādā novērojusi, ka cilvēki sāk atgriezties pie grāmatām un žurnāliem  tradicionālajā formā. Man patīk ar roku rakstīti un pa pastu sūtīti apsveikumi. Interesanti, ka mūsdienu bērni dažkārt nemaz nezina, kam domātas aploksnes un pastmarkas... Domāju, ka tas kaut kad mainīsies, ne velti kaligrāfijas kursi kļūst populāri.

Gribējāt mācīties tālāk — par skolotāju? 

Mani vilināja bibliotēka. Savukārt vācu valodas skolotāja Mirdza Zandere — pedagogs ar stingru stāju un savu īpašu mācīšanas stilu — mudināja studēt vācu valodu. Bet togad universitātē bija ļoti liels konkurss, paliku pirmā aiz svītras. Neatkāpos un nolēmu mācīties neklātienē, bija jāmeklē darbs, piedāvāja strādāt Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskolā. Darbu sāku kā audzinātāja 4. klasei. Man klasē bija deviņi ļoti jauki bērni, viņi mani pieņēma, lai gan no pedagoģijas nezināju neko... Sapratāmies, jo  šie bērni runu bija apguvuši labi, ar disciplīnu problēmu nebija, skolotāja vārds bija likums.  Arī mācību metodes bērnu ar dzirdes traucējumiem apmācībā tolaik bija stingrākas, reizēm pat skarbas… Tad bērni vairāk lasīja, arī vājdzirdīgie, un tas ļoti veicināja runas attīstību. Vecākajās klasēs manas meitenes vakaros lasīja biezas grāmatas, tā bagātinot valodu;  blakus bija vārdnīca un skolotājs, kas skaidroja nesaprotamo vārdu nozīmi. 

Esat apguvusi visus speciālās izglītības posmus.

Jā, no pirmsskolas līdz pamatskolai. Ne plānots, ne domāts, bet tā sanāca, ka padziļināti pievērsos speciālajai pedagoģijai, surdopedagoģijas virzienam – bērnu ar dzirdes traucējumiem apmācībai. Vācu filologus nepabeidzu, kā surdopedagogs pabeidzu Pedagoģijas fakultāti. Direktora Viļņa Andersona laikā skolā izveidojām pirmsskolas grupu,  man vajadzēja iegūt attiecīgu diplomu. Pirmsskolas grupiņā pieteicās desmit trīsgadnieki ar dzirdes traucējumiem. Atkal jauna pieredze, atkal bija jāmācās un jāaug kopā ar šiem bērniem. Bija grūti, laikam pat kāda asara nobira... (smejas).  Šie trīsgadnieki tagad paši ir mammas un tēti. Studējot  Rēzeknes augstskolas maģistrantūrā, apguvu arī logopēdiju. Šīs zināšanas ikdienas darbā ļoti noder, jo  Gaujas krasta vidusskolas pirmsskolas grupā strādāju ar bērniem, kuriem ir runas traucējumi.

Vai dzirdes un runas problēmas bērniem vienmēr ir saistītas?

Jā, tā ir.  Bērniem klausīties palīdz dzirdes aparāti, runas apgūšanai jāveltī ļoti daudz laika. Nedzirdīgam cilvēkam saziņā ļoti palīdz arī zīmju valoda. Tā ir tāda pati kā jebkura cita valoda ar saviem noteikumiem. Rīgā ir Latvijas Nedzirdīgo savienības Zīmju valodas centrs, kas pēta, bagātina un palīdz apgūt zīmju valodu. 

Kā jūs strādājat ar šiem bērniem?

Pamatā darbs notiek individuāli. Vecāki — no Valmieras, Cēsīm, Staiceles, Apes, Smiltenes — pie manis uz nodarbībām ved bērnus ar dzirdes traucējumiem, kuri mācās vispārizglītojošajās skolās vai bērnudārzos. Nodarbība ilgst stundu, bērns mācās klausīties, saprast runu un runāt. Vecākiem stāstu, kā bērna runu attīstīt mājās, pedagogiem — kā darboties ar bērnu ikdienas mācību procesā. Šāda sadarbība ir ļoti nepieciešama. Skolotāji mūsu skolā apmācībā daudz izmanto dažādus uzskates līdzekļus, vizuālo materiālu, vieglā valodā pārveidotus tekstus. Stundās piedalās arī zīmju valodas tulks. Pedagogi nepārtraukti pilnveido savas zīmju valodas zināšanas. 

Rezultāti — dažādi?

Mani pirmie dzirdes bērni, kuriem palīdzēja kohleārais implants un manas konsultācijas, veiksmīgi mācās vispārizglītojošās skolas vecākajās klasēs. Es ar viņiem kopā atkal mācījos pirmajā, otrajā … klasē. Veiksmes stāsts? Lai tā būtu…  Man ir prieks par katru, kurš izaudzis par krietnu cilvēku — kopš tā laika, kad vēl gāju stundās un pat matemātiku mācīju. Ceru, ka daudziem skolēniem esmu palīdzējusi sākt rakstīt viņu veiksmes stāstus.

Kas jums visvairāk patīk skolā? 

Nemitīgā kustība. Tu vari nezin ko saplānot, bet viss var mainīties vienā mirklī. Pirms Žetonu vakara, kurā uzvedīsim Pelnrušķīti, Princis pēkšņi samežģījis kāju,  Pamātei arī veselības problēmas, — neko darīt, izrāde jāpārceļ... Nekad nevar zināt, kā jutīsies bērni. Uz vienu nodarbību bērns nāk priecīgs, uz citu — tētis viņu nevar pa durvīm iekšā dabūt, bet tev jāizdomā, kā tikt galā... Bet man tas patīk, nav garlaicīgi (smejas)!

Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ... Jūs atkal būtu skolā?

Godīgi? Ar šībrīža prātu — nē. Šajos laikos izglītības sistēmā viss tik strauji mainās, bet vai pārdomāti? Ir doma lielu daļu bērnu ar īpašām vajadzībām integrēt vispārējās izglītības iestādēs. Man ir bažas, vai kāds no viņiem nekļūs par stundu atsēdētāju, nespējot sekot līdzi mācību procesam. Skolotājos un vecākos šī iekļaušana rada diezgan lielu neziņu. Sola, ka bērnam palīdzēs skolotāju palīgi, asistenti. Taču šie universālie kareivji vēl ir jāapmāca un jāsagatavo darbam.  Pirms izvēlēties speciālā pedagoga profesiju, jāuzdod sev jautājums: vai man ir spēks un vēlme strādāt ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības? Es pirms 40 gadiem to sev neuzdevu... 

Gandarījums tomēr ir? 

Protams, jo redzu rezultātu. Satieku savus audzēkņus un, klausoties viņu dzīves stāstus, saprotu, ka kaut kas labs ir paveikts (smaida). Ar savu neatlaidību un uzstājību daļu savu audzēkņu esmu pat pievērsusi savam vaļaspriekam – dejai. Un tā daži dejo vēl šobaltdien. Skolā vadu tautisko deju pulciņu. Prieks redzēt bērnus uz skatuves, prieks par viņu varēšanu.

Pastāstiet par saviem dejotājiem — kā ar viņiem saprotaties?

Dejai tāpat kā valodai ir savs ritms. Lai nedzirdīgs cilvēks dejotu, ir jāattīsta iekšējā ritma izjūta un vērīgums. Līdzīgi kā diriģents kori, es vadu savus dejotājus, tā palīdzot precīzāk izpildīt deju soļus. Bet pirms katras uzstāšanās ir milzīgs darbs. Mācīt deju bērniem ar dzirdes traucējumiem ir vesela māksla, ko esmu apguvusi pašmācības ceļā ilgā laikā. Galā tiekam! Dejot mācu arī pieaugušajiem Valmieras Nedzirdīgo biedrībā. Sanāk visi, kas vēlas izkustēties mūzikas ritmā. Dejotāji mani brīnišķīgi saprot. Ja vajag izskaidrot sarežģītākas lietas, palīdz  Nedzirdīgo biedrības atraktīvās tulces, kuras bieži vien iesaistās deju priekšnesumos, un vienmēr aktīvā biedrības priekšsēdētāja  Dace Lāce. Tagad dejotāji gatavojas Latvijas Nedzirdīgo savienības 100 gadu jubilejas koncertam maija beigās. Dejotāji regulāri piedalās Nedzirdīgo amatiermākslas festivālos un Nedzirdīgo dienai veltītajos koncertos.  Kad jums pasniedza apbalvojumu, redzējām neparasto Madaras priekšnesumu — melodeklamāciju. Tik skaisti! Melodeklamācija ir nedzirdīgo mākslas veids, tās pirmsākumi meklējami Latvijā 1973. gadā. Tā ir dziedāšana ar rokām, izmantojot gan ķermeņa valodu, gan mīmiku, bet galvenokārt zīmju valodu. Kad pirmoreiz redzēju šādu priekšnesumu, mani tas tā aizkustināja... Cilvēks ar zīmēm attēlo dziesmas vārdus un melodiju, sanāk izjusti un krāšņi. Brīnišķīgi! 

Teicāt: jums tomēr dzīvē daudz dots.

Jā. Man ir ģimene un darbs, labi kolēģi. Draugi — gan no skolas laika, gan deju kolektīviem, jo ilgus gadus dejoju Rasā un Agrajā rūsā, nu gan vairs ne. Draudzība jākopj, tam laiks jāatrod — teātrim, kino, kafijas tasei kopā ar draugiem.  Man dēls un meita savos darbos, savā dzīvē. Raitis ar ģimeni ir Rīgā, strādā akciju sabiedrībā Aldaris. Unda otro gadu dzīvo un strādā Kanādā, Britu Kolumbijas universitātē studentu atbalsta centrā, palīdz studentiem ar īpašām vajadzībām. Kādreiz jautāju, vai viņa grib kļūt par skolotāju, atteica: nē, mamm, redzu, cik tev grūti jāstrādā. Bet nu — līdzības sanāk...  Man prieks par mazdēliņu — vislabākais, visjaukākais, mans acuraugs... Eduardam marta beigās būs gadiņš. Katru nedēļas nogali viņš ir Valmierā, gribētos jau biežāk redzēt, viņš ir tāds kā spēka devējs, daudz kas aizmirstas, uz viņu skatoties. 

Vai ir kāds sapnis, kas vēl piepildāms?

Attiecībā uz darbu: man ir liela vēlme, lai arī Latvijā visi vecāki, kuriem ir bērns ar īpašām vajadzībām, varētu saņemt visu vajadzīgo informāciju vienviet, netiktu sūtīti no viena speciālista pie otra, kamēr noskaidro diagnozi, saņem kvalificētus padomus. Tāds modelis ir Somijā, esmu to praksē redzējusi, darbojas. Pašai man ir kluss sapnis aizbraukt uz Kanādu pie meitas. Ja ļoti gribas, sapnis jārealizē!

Valmieras Gaujas krasta vidusskolas-attīstības centra surdopedagoģe ULDZE STRAZDIŅA šomēnes saņēma neparastu apbalvojumu — Valmieras Zonta kluba atzinību, zontu rozi.  Regīnas Šaltes foto