Par sulām – saldām un vēl saldākām

Ne tikai pie mums, arī Skandināvijā un Austrumeiropā cauri gadsimtiem svaigas sulas ir uzskatītas par vai visvērtīgākajām organisma attīrītājām no ziemas sārņiem.

Bet ko sulas satur? To vairākus gadus pēta institūta «BIOR» eksperti. It sevišķi to, kā atšķiras metāliskais piesārņojums sulā, kas iegūta no kokiem laukos, mazpilsētās vai Rīgas centrā. Rezultāti ir iepriecinoši: visās vietās ņemtajos paraugos kaitīgās vielas nav atrastas, absolūti visi koki, lai cik piesārņotos apstākļos tiem arī nākas augt, tātad darbojas kā spēcīgi filtri un kaitīgās vielas aiztur. Atbildēts arī, kāpēc vienu koku sula ir saldāka nekā citu. Izrādās, ka lielāks cukura saturs būs tajā sulā, kas iegūta no pilsētas koka. Zinātnieki skaidro, ka tā ir ķīmiska reakcija uz stresa situāciju, kādu koks pilsētā piedzīvo. 

Izpētīts arī tas, ka pirmajos sulas litros vienmēr salduma un minerālvielu būs vairāk nekā tajos, kuri no koka tecēs vēlāk.

Zināms arī, ka koki cukuru sāk ražot jau rudenī un sakrāj saknēs, lai ziemā no tā izdzīvotu. Pavasarī pāri palikušais cukurs tiek sūtīts uz zariem, lai izplaucētu lapas. Kamēr tās vēl neplaukst, tieši ir laiks sulu tecināšanai. 

Kad ir tik agrs pavasaris kā šis, savām vajadzībām sulas pagūsim satecināt pārpārēm. Kļavu sulas dažs sācis tecināt pat janvārī. It sevišķi tie, kas ar sulām mēģina naudu pelnīt, biznesu taisīt. Viens no tiem ir Ervīns Labanovskis Smiltenes novadā, kurš gan uzskata, ka pasaulē apjoma ziņā ar sulu tirgū strauji ienākošo Baltkrieviju un Ukrainu nez vai mums izdosies konkurēt. Taču lielas eksporta iespējas varot pavērt no sulām gatavoti, citās valstīs vēl neražoti produkti. Piemēram, saldēta sula vai sīrupi, kurus daudzi tecinātāji prot uztaisīt jau pa tiešo no sezonā iegūtajām sulām.

Tomēr šādam biznesam ir vajadzīgas sulas ar iespējami lielāku cukura koncentrāciju. Taču bērza sulas litrā saldā viela ir vien 0,5%, kļavas – 1,5%. Ir dažviet arī Ziemeļamerikas kļavas, kuru sulās cukurs var sasniegt pat 5%. Bet šo koku pie mums vēl maz. 

Ko darīt? Nevar taču ap kokiem skraidīt, lai visiem kā pilsētā stresu uzdzītu un tie arī dārzā saldākas sulas dotu! Iespējams, ka, izmantojot senču līdz šim maz popularizētās gudrības, diezgan vienkāršu paņēmienu saldāku sulu iegūšanā ir uzgājis Valdis K. (kamēr zinātnieki viņa paņēmienu nav pārbaudījuši, viņš uzvārdu lūdza nepublicēt) Kauguru pagastā. Gluži kā ogulājus, lai tie nākamajā gadā dotu labāku ražu, rudenī piebaro ar minerālvielām, viņš rudeņos sācis ar cukuru piebarot tuvējās kļavas. Tā esot no sievasmātes saklausīta ideja. Kolhozu laikos, kad cukura bijis maz vai tikpat kā nemaz, no cukurbietēm vārījuši sīrupu. Izspiesto masu, kas bijusi vēl pietiekami salda, tad ap kļavām un bērziem bēruši, sak, lai pavasarī ir saldākas sulas. Un it kā bijušas arī!

Cik gramus vai kilogramus katram kokam iztērē, Valdis neatklāj, vien uzsver, ka cukurs nav jāizkaisa, bet jāizšķīdina. Turklāt tādā koncentrācijā, lai katrs sākotnējais šķidruma tilpuma litrs palielinātos par 0,6 litriem. Īsti vēl neesot arī skaidrs, vai saldinātais šķidrums izlaistāms vienā reizē vai pa daļām. Mēģinājumi liecinot, ka otrs variants varot būt labāks, jo koks vispirms it kā saprot, ka viņu baro, un tādēļ uzņem saknēs saldumu vairāk. Baudot nogaršot piedāvātās kļavas sulas, bija vien jāatzīst, ka kaut kāds knifs Valda eksperimentos ir, jo līdz tam nebiju tik saldas baudījis pat no Ziemeļamerikas kļavām tecinātās sulas. Viņš arī pačukstēja, ka Kocēnu pagastā kāds viņa paziņa, aizņēmies ideju par koku piebarošanu, nu jau pāris gadus arī laistot cukur­ūdeni, bet ap kādu ozolu. Līdz šim gan pastāvēja uzskats, ka ozolu sula ir rūgta, gauži nebaudāma. Taču kocēnietim šī pavasara urbumā jau izdevies iegūt rūgti saldenu sulu, gluži kā no ozolzīlēm vārītu kafiju.

Secināšu vēlreiz, ka atrod tikai tas, kurš kaut ko meklē. Arī iespēju pat rūgtiem kokiem dot saldu sulu! ☺

SALDUMA IEVĀKŠANA. No kļavas, kurai sula ir saldāka nekā citām, jāpagūst iztecināt pēc iespējas vairāk. Ārijas Romanovskas foto