Nenokārtotais eksāmens
Viena no šobrīd bieži apspriestām tēmām ir – kādas pārmaiņas koronavīrusa Covid-19 pandēmijas ietekmē piedzīvos kā atsevišķas valstis, tā pasaule kopumā. Kamēr viena daļa ekspertu un publikas uzskata, ka būtisku pārmaiņu nebūs un pēc pandēmijas uzvarēšanas viss ātri atgriezīsies vecajās sliedēs, citi nešaubās, ka pasauli kopumā un katru tās iedzīvotāju atsevišķi jau drīzā nākotnē gaida pavisam cita realitāte.
Kāds būs gala iznākums, šobrīd neviens, protams, nezina, viss iepriekš minētais ir tikai prognozes un arī minējumi. Tajā pašā laikā atsevišķas tendences jau ir iezīmējušās. Runa ir par to, ka, piemēram, zinātnē pastāv tāds jēdziens kā verifikācija jeb teoriju pārbaude praksē. Savā ziņā var teikt, ka šobrīd šādu verifikāciju iziet pasaulē dominējošā, tā dēvētā neoliberālā teorija, kura visu atjaunotās neatkarības periodu ir tikusi centīgi implantēta arī Latvijā.
Nosacīti to var dēvēt par eksāmenu, kur galvenais jautājums skan – cik lielā mērā esošā politiskā un ekonomiskā sistēma ir gatava iespaidīgiem satricinājumiem? Pirmais šāds eksāmens, jāpiebilst, bija vēl 2009. gada krīze, kuru sistēma spēja tikai apslāpēt uz nenoteiktu laiku, atstājot visas galvenās problēmas neatrisinātas. Toreiz runa arī bija galvenokārt par finansēm un parādiem – vairāk vai mazāk saprotamām lietām, kamēr šoreiz eksāmena jautājumi jau aptver ievērojami plašāku loku.
Pagaidu rezultāti vismaz šobrīd ir dominējošajai vērtību sistēmai atklāti neiepriecinoši. Starptautiskās institūcijas, kurām vajadzētu cīnīties ar pandēmiju, izrādās atklāti bezspēcīgas, globālā ekonomika ir lielā mērā apstājusies, bet pasaules valstis ir ieslēgušās savās nacionālajās robežās, kur cīņa ar Covid-19 notiek atbilstīgi katras valsts varas iestāžu izpratnei par draudiem un iedzīvotāju apzinīguma līmenim. Sistēma kopumā ir pārstājusi darboties, bet tās prestižam ir dots iespaidīgs trieciens.
Absolūti negatavas pandēmijai un nespējīgas uz to reaģēt, jāpiebilst, izrādījās arī apvienotās Eiropas varas iestādes. Savā ziņā tas arī ir saprotams, jo šo iestāžu neapšaubāmas prioritātes ir ekonomika un vēl ideoloģija, ar kuras palīdzību šī ekonomika tiek virzīta. Attiecīgi šo institūtu rīcībā nav nedz plānu, nedz zināšanu un instrumentu, nedz jebkā cita, kas nepieciešams tāda veida apdraudējumu kā pandēmija gadījumos. Un arī nebūs, jo visa nepieciešamā izveidei ir vajadzīgs nepavisam ne viens gads.
Rezultāts savukārt ir tāds, ka vienīgās, kas spējīgas uzņemties cīņu ar pandēmiju, ir nacionālās valstis, pie tam daudz labāk veicas tām valstīm, kuras nav pārmēru aizrāvušās ar sekošanu neoliberālajām idejām vismaz sociālajā jomā. Tām, kur veselības aprūpe joprojām ir plaši pieejams sociālais, nevis maksas pakalpojums, pie tam neatkarīgi no demokrātijas vai autoritārisma pakāpes. Savukārt tur, kur veselības aprūpe ir maksimāli monetizēta, visbiežāk ir iestājusies katastrofa.
Ir vēl arī citi apmēram līdzīgi sākotnējie secinājumi, un tas ļauj uzskatīt, ka mūs gaida atgriešanās pie valsts lomas jūtama pieauguma kā ekonomikā, tā sociālās drošības un gan jau vēl arī citās sfērās. Kā arī nepieciešamība ikvienai valstij uzņemties daudz lielāku atbildību par lēmumu pieņemšanu. Cits jautājums ir, kā šai situācijai spēs pielāgoties Latvijas politiskā elite, kura pamatā ir orientēta uz padomu saņemšanu no ārienes.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv