Neietekmēties no instagramā redzētā

Jau bērnībā sapņoji, ka varētu kļūt par modeli? 

Nē, nepavisam. Kad skatījos Victoria’s secret šovus, es vienmēr apbrīnoju tās sievietes, ko tur redzēju, un nekad nebiju domājusi, ka es kādreiz varētu darīt ko līdzīgu. Tas viss aizsākās pirms trim gadiem, kad Valmierā Laura Melnbārde bija izveidojusi defilē nodarbības. Es sāku tur iet – man bija breketes, brilles un biju īsa auguma –  ap pusotra metra. Pateicoties viņai, es turpināju šīs nodarbības, jo viņa teica, ka es izskatoties pēc mazas Keitas Mosas. Tas man radīja pārliecību par sevi, un tā arī turpināju. 

Kas ietilpst tavos darba pienākumos? 

Modeles darbā ir apvienots gan modeles, gan aktrises darbs. Es esmu kameras priekšā un daru to, ko man liek darīt. Ir reizes, kad stāvu un kustos tā, kā vēlos, un ir reizes, kad tev kādas trīs stundas ir jāstāv nekustīgi kā manekenam. 

Ir cilvēki, kas saka, ka modeles darbs ir vienkāršs: kas tad tur – kameras priekšā pastāvēt, pasmaidīt, papozēt. Tomēr es gribētu teikt, ka nav nemaz tik viegli, kā izklausās. Bez tam, līdz kameras priekšai ir jānonāk – katru dienu ir jādomā, ko tu ēd, cik daudz vingro. Es to cenšos darīt, protams, ir dienas, kad viss besī un aizeju apēst maķīti. Vēl ir arī psiholoģiskais aspekts, kad saka, ka ir jānomet tik un tik kilogrami. Tas ietekmē domāšanu un veidojas arī kompleksi. Grūtākais ir uzturēt sevi formā un neietekmēties no citām meitenēm, skatoties instagramā, cik visas ir tievas, garas, skaistas. Tad, paskatoties spogulī liekas, ka esi neglīta. Bet jāatgādina sev, ka tas ir tikai instagrams, kurā visi ir skaisti. Realitāti jau zina tikai pats cilvēks. 

Kas ir tie lielākie darbi, ko esi darījusi kā modele? 

Es trīs mēnešus biju Singapūrā. Tas bija pirmais lielais brauciens uz ārzemēm. Vispār man bija jā­brauc uz Ķīnu, bet pagājušā gada jūnijā tur tika pieņemts likums, ka Ķīnas darba vīzas tiks izdotas tikai no 18 gadiem. Tagad, protams, nevarēju tur braukt, daudzām modelēm tas izbojāja plānus, jo Ķīna ir tā valsts, kurā ir vajadzīgas īsāka tipa meitenes. Tur bija jābrauc arī man, jo esmu diezgan īsa un jauna seja. Tomēr beigās tiku uz Singapūru. Kad oktobrī atgriezos Latvijā, biju jau iekavējusi skolu, priecājos, ka Valmieras Pārgaujas ģimnāzija ir tik pretimnākoša skola un izpalīdzēja līdz pat pēdējam sīkumam. 

Esi bijusi arī uz mēles? 

Jā, man ļoti patīk to darīt. Tomēr, lai ietu uz mēles, ir jābūt ļoti garai un tievai meitenei. Man nav tāds augums, bet man patīk modes šovi. Aizkulisēs ir mazliet haoss un skaties, kā citas izskatās, ko velk. Tas man liekas skaisti. Tomēr šovam ir jāgatavojas nopietni. Ja pats šovs sākas desmitos vakarā, tad uz vietas ir jābūt jau deviņos no rīta. Tas smagākais ir gaidīšana visu dienu, jo tev ir jau sataisīti mati un uzlikta kosmētika. Protams, ir mēģinājumi pa starpai arī, bet tie ilgst kādas 10 minūtes, un ir jāturpina gaidīt. Protams, man vēl nav tik lielas pieredzes. 

Kā atšķiras pieredze Latvijā no Singapūras? 

Latvijā man ir lielāka konkurence nekā Singapūrā, jo Latvijā ir daudz slaidu, garu un skaistu meiteņu. Singapūrā esmu atšķirīga, jo man ir gaiša ādas krāsa, pārējās ir nedaudz tumšākas. Tas arī vietējiem iedzīvotājiem piesaista uzmanību, viņi nāk klāt un pajautā selfiju. Tā ir laba sajūta. Šovasar diemžēl darbi ārzemēs atkrīt. Biju domājusi paceļot, papelnīt naudu, bet tas nenotiks. Ļoti daudzas modeļu aģentūras šobrīd bankrotē un arī modeļiem neiet viegli. Nav darba, un neviens nestrādā. 

Kādas ir tās zināšanas, kas vajadzīgas modelei? 

Ir jāmāk staigāt, ja piedalies šovos. Es mācījos kādu gadu, lai iemācītos staigāt, jo ir daudzi staigāšanas tipi: ir jāmāk staigāt kā puisim, ir jāmāk staigāt, liekot vienu kāju pa priekšu, vienā līnijā, ir arī brīvais tips. Nevar gan vienam no tiem tipiem pielāgoties, ir jābūt pašam savam defilē. Nevienai no modelēm defilē nav vienāds. Tas ir tas, ko pārsvarā kastingos meklē, tāpēc arī viena modele nevar dabūt visus darbus, jo katrai jau ir sava odziņa, kas patīk klientam. Man aģentūrā saka, lai nepārdzīvoju, ja netieku kādā darbā, jo viņi ir vēlējušies cita tipa meiteni. 

Kāda tipa modele tu esi? 

Es vairāk esmu uz foto, jo neesmu tas metrs astoņdesmit, kā būtu jābūt. Tāpēc es nemaz nesapņoju par Parīzi vai Milānu, kur notiek šovi. Parasti vajag ļoti tievas un garas meitenes, bet es esmu tāda, kas izskatās pēc mazas meitenītes, nedaudz mīlīga. Nevaru būt tas ļaunais skatiens. Es varu censties, bet man ārā nāk tas jaukumiņš. 

Kā savieno skolu ar modeles pienākumiem? 

Kopumā es teiktu, ka diezgan viegli, jo Latvijā nekas daudz nenotiek. Kad biju Singapūrā līdz oktobrim, tad iekavēju skolu, jo visu septembri nebiju te bijusi. Bija pašai nedaudz jāpiestrādā, lai tiktu līdzi mācību vielai un ieietu skolas ritmā. Vienu brīdi biju domājusi iet uz tālmācību un vairāk ceļot, bet to man aizliedza aģentūra un teica, ka skola ir pirmajā vietā. Pabeigšu vidusskolu, un tad var domāt tālāk, kur strādāt. Aģentūra ļoti akcentē to, ka ir jābūt izglītībai un ka modeļu lieta nevar ietekmēt iešanu uz skolu. Ja ir kāds darbs piedāvājumā, vispirms ir jārisina ar skolu vai jāatsakās, jo tas traucē mācībām. 

Kā nonāci līdz savai aģentūrai? 

Es sāku modelēšanas gaitas tepat Valmierā ar Lauru Melnbārdi un foto­grāfu Andri Ķesteri. Tad es sāku braukāt uz Rīgu, uz modeļu skolu, un tur man teica, lai aizsūtu aģentūrām pieteikumu. Modeļu skolā māca visas lietas, kas būtu jāprot modelei, un aģentūrā jau šīs zināšanas ir jāliek lietā. Latvijā man visas aģentūras atteica, jo nepatika mans īsais augums. Par to es pārdzīvoju un pusgadu neko nedarīju, biju jau atmetusi visas cerības, līdz supermodele Ginta Lapiņa uztaisīja nometni «Unlikely models camp», un es pieteicos. Man tā patika šī nedēļa, ko tur pavadīju, un izveidojās arī ļoti labs kontakts ar Gintu. Kad viņa kopā ar Karlīnu Cauni izveidoja «Ase Model Management», mani tur pieņēma. Tagad priecājos, ka citas Latvijas modeļu aģentūras man atteica, jo tā es tagad esmu nonākusi pie savas īstās. 

Tev savs portfolio ir izveidots? 

Jā, tagad ir, bet, kad sūta uz aģentūrām pieteikumu, tad kaut vai ar telefonu ir jāuztaisa foto ar matiem ciet, matiem vaļā, smaidot ar zobiem, nesmaidot, pilnā augumā un portretu. Man pat zem ūdens ir bildes – labi, ka man mājās ir baseins, tad kopā ar Andri Ķesteri sataisījām šos foto. Singapūrā esot, izveidoju arī savu portfolio. Būtībā tas bija mērķis braucienam uz turieni.

  Kādi tev ir plāni nākotnei?

  Vispirms noteikti pabeigt vidusskolu. Pēc tam es gribētu paceļot, pastrādāt, papelnīt naudu. Un tad atgriezties Latvijā un iestāties kādā augstskolā. Man gan īpaši nepatīk runāt par nākotnes plāniem, jo nav teikts, ka tas izdosies. Labāk ir vispirms izdarīt un tad pastāstīt, kā es to izdarīju. 

Ir arī kāds neveikls atgadījums no modeles gaitām? 

Es domāju, ka man vēl nav tik lielas pieredzes, lai tādi būtu. Interesanti ir tas, kas esmu staigājusi pa Coyote fly leti. Mums jāiet pa leti, kas ir apmēram metra platumā, un jāskatās taisni, tajā pašā laikā redzot, kur iet. Un mana draudzene, arī modele, nokrita uz tās letes. Skatoties  video, man viņas ir tik žēl, jo par nokrišanu baidās visas. Augstpapēžu kurpes visvairāk iedzen stresu, tad ir doma tikai par to, lai nenokrītu.

  Kas tev patīk modeles darbā? 

Man patīk, ka katram dizaineram tērpi ir ar savu odziņu, jo katram jau ir savs skatījums. Man pašai patīk mode un stils, varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc man patīk darīt šo darbu. Es aizeju un redzu tērpus, es iedvesmojos no tā. Modes pasaule apvieno lietas, kas man patīk – kosmētika, mati, apģērbs.

  Kas ir tava motivācija? 

Ceļošana un jauni cilvēki. Modeles gaitās vari satikt daudz cilvēku no visas pasaules. Piemēram, Singapūrā satiku tik dažādus cilvēkus, pat slavenības. Aizejot uz kādu restorānu vai vienkārši izejot ārā ar meitenēm, tiek satikti aizvien jauni un jauni cilvēki. Ir interesanti klausīties to viņu stāstu un pieredzi, kas noteikti mums visiem atšķiras. Pie viena galdiņa sēž un sarunājas cilvēki no dažādām pasaules vietām, un ir par ko runāt. Citos apstākļos es šos cilvēkus nesatiktu un neiepazītu. 

Nav sāncensības ar citām modelēm?

Nē. Esmu par to arī ar saviem aģentiem runājusi. Tas jau bija deviņdesmitajos gados, kad kurpēs naglas bāza vai kaut ko sliktu mēģināja otrai nodarīt. Tagad tieši otrādi – cita citu ļoti atbalsta. Tagad to modeļu ir tik daudz, ka katram dizaineram vajag savu. Un to arī saprot. Uz kastingu aiziet pat tūkstoš meitenes, kaut saproti, ka klients izvēlēsies tikai kādas divdesmit. Tad sevi ir jāparāda.

ANNEMARIJA BRAKŠA. Vitas Plūmes foto