Rīga vilina, mūsējie iepauzē...

Optimisti cer uz rudeni, bet reālisti pieļauj, ka krīze varētu ievilkties krietni ilgāk, līdz ar to sekas arī varētu būt krietni dramatiskākas. Diez vai Kultūras ministrijai ilgi pietiks līdzekļu tik daudzu profesionālo teātru uzturēšanai pie dzīvības, un šādā situācijā lielākie zaudētāji varētu būt tieši reģionālās trupas. To saprot arī teātru vadītāji, kuri ķērušies pie aktieru sastāva optimizācijas. Piemēram, nesen par Dailes teātra direktoru kļuvušais Juris Žagars, kā atklāja TV pārraide Kultūršoks, uzlicis aci uz Valmieras Drāmas teātra pēdējo gadu karaļpāri – Imantu Stradu un Elīnu Vāni. No vienas puses vajadzētu priecāties, ka mūsējie ir ievēroti, bet no otras puses, ja vien aktieri izlems atsaukties uz Žagara aicinājumu, žēl būs šķirties, gluži kā savulaik no hokejista Helmuta Baldera, kuru treneris Tihonovs no Rīgas Dinamo paņēma līdzi uz ACSK, atpakaļ palaižot vien karjeras nobeigumā. 

Nenoliedzami, Imants šo­brīd ir viens no pieprasītākajiem latviešu aktieriem – par to varējām pārliecināties Latvijas simtgadei veltīto filmu parādē, kur galvenajās vīriešu lomās dominēja vai nu Artūrs Skrastiņš, vai Imants Strads, savukārt daudzu teātra balvu īpašniece Imanta dzīvesbiedre Elīna Vāne simtgades filmu programmas skatītājiem paliks atmiņā kā stingrā Billes mamma filmā Bille. Tādiem meistariem iesaistīšanās citā kolektīvā varētu būt nieka lieta, kaut gan latviešu teātra vēsturē ir arī citi piemēri.

Ap to laiku, kad pasaulē ieradās pašreizējais Valmieras Drāmas teātra premjers, darbu teātrī spoži uzsāka Māras Ķimeles skolotais pirmais Valmieras teātra aktieru kurss. Māras režijā tapa Žana Anuija Eiridīke, Viktora Rozova Medņa ligzda, Bertolta Brehta Vīrs paliek vīrs, Vladimira Arro Piecas romances vecā mājā, Blaumaņa Ugunī, Raiņa Pūt, vējiņi! un daudzas citas izcilas izrādes ar Valdemāru Karpaču, Andri Jozēnu (lai abiem vieglas smiltis), Aigaru Vilimu, Janusu Johansonu, Nikolaju Ērgli vīriešu un Inesi Ramuti, Rutu Vītiņu, Indru Burkovsku un Daci Everss sieviešu lomās. Sadarbība turpinājās līdz 1989. gadam, kad režisore pārcēlās uz galvaspilsētu. Tomēr autoritatīvu kritiķu vērtējumā par spīti nominācijām un apbalvojumiem vēlākajos gados Mārai Ķimelei pēc aiziešanas no Valmieras tā arī neesot izdevies ar kādu citu trupu sasniegt to režisora un aktieru savstarpējo sapratni un mijiedarbību, kura valdījusi viņas Valmieras iestudējumos. Jāpiebilst, ka viens no režisores Ķimeles kursantiem nu jau nelaiķis Valdemārs Karpačs uz Dau­gavpils teātra skatuves tā arī nespēja atkārtot Valmierā Mārtiņa Brauna mūziklos Sirano de Beržeraks un Dau­gava piedzīvotos triumfus, tomēr viņa aktieriskais potenciāls 2013. gadā tika novērtēts ar Nacionālā kino balvu Lielais Kristaps par galveno lomu filmā Pēdējā padomju filma.

Taču ir vēl kāda lieta – repertuārs. Garlaicīgu un nemākulīgi izvēlētu lugu neizvilks pat vistalantīgākais un meistarīgākais aktieris, kā tas diemžēl bija valmieriešu iestudējumā Valoņas nakts, kuras otro cēlienu daļa publikas sevi piespieda noskatīties vien dēļ bērnībā ieaudzinātās pieklājības un cieņas pret aktieriem, kuri centās godprātīgi pildīt režisora iecerēto. Tas, ka šādi radošie misēkļi mēdz būt arī citos Latvijas teātros, ir vājš mierinājums skatītājiem, kuri izrādes apmeklē ne jau tāpēc, lai piedzīvotu vilšanos. 

Kā noprotams no Kultūršoka sižeta, to nevēlas arī Valmieras Drāmas teātra vadība, TV kameru priekšā apliecinot, ka savus nākotnes plānus saista gan ar Elīnu, gan ar Imantu. No skatītāju viedokļa cerīgi arī tas, ka abi dzimušie rīdzinieki vēl nekādu atbildi Dailei nav devuši, kā arī samērā nesen Valmierā iegādājušies aprūpējamu nekustamo īpašumu – ja suni un iRobotu nogādāt galvaspilsētā nebūs nekādu problēmu, tad māju vis mugursomā neiebāzīsi.