Latvijas Republikas otrā dzimšanas diena

Tālajā 1990. gadā Padomju Savienībā, attiecīgi arī Latvijā, norisinājās pārbūves procesi. Komunistiskā partija centās reformēt sistēmu, bet vēl joprojām nebija gatava atteikties no varas.

1990. gada 18. martā notika Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās pirmo reizi bija iespējams balsot, izdarot izvēli starp vairākiem kandidātiem. Bija izveidots 201 viena mandāta vēlēšanu apgabals. Vienotā sarakstā startēja Latvijas Tautas frontes, Zaļās partijas un Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības kandidāti, kuru vēlēšanu programma bija saistīta ar neatkarības atgūšanu. Pretējo sarakstu veidoja Interfronte un Demo­krātiskās iniciatīvas centrs. Vēlāk šā saraksta deputāti apvienojās «Līdztiesībā». Dažos vēlēšanu apgabalos bija arī neatkarīgie deputātu kandidāti. Vēlēšanās varēja piedalīties arī okupācijas gados no PSRS iebraukušie un arī okupācijas karaspēka militārpersonas.

Vēlētāju aktivitāte bija liela, piedalījās 81,25 procenti balsstiesīgo. LTF saraksts ieguva 131 deputātu mandātu, «Līdztiesība» – 57. Dažos vēlēšanu apgabalos, kur neviens kandidāts neguva uzvaru, atkārtota balsošana notika aprīlī. Kopumā Latvijas neatkarības atbalstītāji bija guvuši pārliecinošu uzvaru.

Diemžēl izrādījās, ka izdarīt pareizo izvēli nemaz nav tik viegli. Tā Rīgas 62. vēlēšanu apgabalā kandidēja aktrise Ņina Ņeznamova un Viktors Alksnis. Vēlētāji, protams, nebalsoja par «krievieti» Ņeznamovu un ievēlēja vienu no lielākajiem Latvijas neatkarības pretiniekiem Alksni. Jāatzīst, ka balsošana par dažādiem «īpatņiem» ir problēma arī pēc 30 gadiem.

Neatkarības deklarācijas pamatus marta divdesmitajos datumos izstrādāja Egils Levits. Līdz 28. aprīlim īpaša darba grupa izveidoja Latvijas Neatkarības deklarācijas tekstu.

Latvijas Augstākās Padomes sesija sākās 3. maijā. Lai nesarežģītu attiecības ar PSRS, tika nolemts, ka balsošanā jāievēro spēkā esošā likumdošana. Tā noteica, ka konstitucionālām pārmaiņām nepieciešamas divas trešdaļas deputātu balsu.

Matemātiski rēķinot, pietrūka dažu balsu. Sākās neatkarīgo deputātu pierunāšana. 4. maijā, neskatoties uz «Līdztiesības» deputātu iebildumiem, notika balsošana par Neatkarības deklarāciju.  «Par» nobalsoja 138 deputāti, viens atturējās, 57 «Līdztiesības» deputāti balsojumā nepiedalījās. Domāju,  daudzi atceras, kā tajā laikā uzmanīgi sekoja radio tiešraidei no Augstākās Padomes. Mūsdienās tāda interese par politikā notiekošo liekas pilnīgi nereāla.

Sākās pārejas periods. Tika atjaunots vēsturiskais nosaukums «Latvijas Republika», par spēkā neesošu pasludināja 1940. gada 21. jūlija lēmumu par Latvijas iestāšanos PSRS. Sākās neatkarīgas valsts pārvaldes institūciju izveide.

14. maijā M. Gorbačovs pasludināja Baltijas valstu neatkarības deklarācijas par nelikumīgām. Nākamajā dienā notika nesekmīgs mēģinājums ieņemt Augstākās Padomes ēku. Tajā reizē «OMON» vēl bija pareizajā pusē.

Pienācis laiks saprast, ka Laimes lāci neviens neatvedīs un brīnumdarītāja partija neradīsies. Labklājība atkarīga no mums visiem, no gluži ikdienišķām lietām. No mūsu nodokļiem, no norādījumu ievērošanas Covid-19 laikā, no mūsu attieksmes pret sevi un savu zemi. Tikai tā veidosim labāku Latviju!