Mūsu eiropeiskums nobriest bez steigas

Pandēmijai – vismaz tāds iespaids rodas no ziņām – ļoti nepatīk, ja kāds to pārvērš par uzjautrināšanās tematu (tāpēc – tfu, tfu, tfu...), un zvaigas ātri aprāvās. Krievijas konstitūciju var steigšus pielāgot valsts galvas garastāvokļa maiņām, Amerikas ārpolitiku drīkst veidot ar Twitter ierakstiem. Vīrusa apkarošanā tāda dižmaņu «operatīva izlēmība», izrādās, neko nelīdz. 

Droši vien nesagaidīt tādus laikus, kad mēs, latvieši un baltieši, patriotiskā dedzībā jūsmosim par Eiropas Savienību. (Izņemot tos, protams, kuri tādā veidā tika/tiks pie sava dienišķās maizes kumosa vai vīna glāzēm eiroproblēmām veltīto konferenču noslēgumos). Ja nu vienīgi Brisele panāks tiesības uz pasaules mačiem veidot ES hokeja un futbola izlases...

Patiesa mīlestība var būt tikai viena un visaptveroša, un tā pieder zemei, kurā mēs varam «laimē diet». Tāpēc arī nekādi «zili zvaigžņotā galdauta» svētki 9. maijā neieviesīsies un neiesakņosies. Tomēr Eiropas diena ir labs iegansts atcerēties un padomāt par lietām, kas ikdienā šķiet jau paš­saprotamas un tāpēc arī bieži piemirstas: ko ES paveikusi mūsu labā, ko paši varam un gribam tai dot?

Aizvadītajos sešpadsmit gados mēs, Latvijas sabiedrība, esam arvien dziļāk ieauguši vienotajā Eiropā, tās ekonomikā un politikā, kopējās problēmās un risinājumos. Tas bija pietiekami rāms un organisks process, kas neuzspieda mums, iesākumā tik maziem, bailīgiem un nabagiem, sevi «lauzt», pat ne steigšus «eiropizēties». Kaut varbūt dažos brīžos šķita, ka tieši to mums prasa, un sūra asariņa noritēja gar vaigu.

Nu jā, šprotēm bundžiņā gan palika bišķi bālāki sāni, bet atcerēsimies arī to, kāda mums ir onkoloģijas statistika... Latu monētas un banknotes, protams, ir daudz skaistākas par eironaudu, bet, mums spītīgi paliekot pie savas nacionālās valūtas, diez vai tagad valdībai būtu pieejami miljardi, kas neļaus vīrusam izraisīt ekonomisko haosu. 

Nesen tika runāts par ES jauno un «zaļo» tālākās izaugsmes politiku – pie kuras tā noteikti atgriezīsies, kad atkopsies no pandēmijas. Tad dažas vērā ņemamas un pat cienījamas ekonomiskās grupas, ieskaitot lauksaimniekus, biedēja sevi un citus ar pastardienu, ko izraisīs stingrās vides drošības prasības. Taču, ar vēsu prātu apdomājot, mēs saprotam, ka nekādas «zaļās» revolūcijas, kas driskās salauzīs veco pasauli un uz tās gruvešiem cels jauno, Eiropā nebūs. Rāmi lēnām tiks atrasts kopumā tiešām vajadzīgs un izdevīgs risinājums. Tāpat arī Briselē sarūpēsies nauda, lai industriāliem zemniekiem pāreja uz videi saudzīgāku saimniekošanu sanāktu līganāka un sātīgāka. Tieši par to arī visi ES mīl, bet jūtās, protams, neatzīstas! 

Ar katru gadu, pašiem to nemanot, mēs arvien vairāk augam un nobriestam savā ES līdzdalības apziņā. Sākotnējās aizdomas un bažas tagad šķiet pavisam smieklīgas, kauns pat atcerēties. Briseles važu piesaucēji un ES drīzā sabrukuma gaidītāji kļūst sabiedrības vairākuma acīs arvien dīvaināki un žēlojamāki. Šķiet, pilnībā jau izbeigušās politiski birokrātiskās spēlītes «Mēs jau paši neko – bargā Brisele to prasa»...

Arī ikdienā mūs patiesi interesē jau vairs ne tikai Polija, bet arī tālumtālā Portugāle – īpaši, ja tur notiek kas mūsu maciņus ietekmējošs. Pat sākotnējais badināta kucēna rijīgums pēc eirofondiem – es vismaz tā ceru! – varētu būt pārvarēts. Dzird mazāk runu par to, kā saņemto Briseles naudu «apgūt», vairāk – kā to ieguldīt ar paliekošu atdevi.

Tā drīz vien, lai Dieviņš un mīļā Māra dod, ne tikai mūsu eiroparlamentārieši, bet arī Latvijas sabiedrība kopumā sāks prātot, kā ES politikā nebūt tikai prasītājiem un ņēmējiem. Pieaugušai nācijai piedien pieaugušo cienīgas domas, runas un darbi.

  Laiks dara savu, un dara to ar mums rāmi lēnām, pat pašiem nepamanāmi.