467 «pulvera mucas» mūsu tuvumā

Amonija nitrātu plaši izmanto kā minerālmēslus, bet savā būtībā tā ir pat ļoti spēcīga sprāgstviela, var par tādu kļūt cilvēku paviršas rīcības, vai dažādu iepriekš pat neparedzētu dabas un citu apstākļu sakritības rezultātā. Tādēļ būtu pat labi no tā kā no grēka turēties pēc iespējas tālāk. Taču amonija nitrāts lauksaimniecībā tik ļoti ietekmē augu ražību, ka pieprasījums pēc tā ir milzīgs. Kad ir liels pieprasījums, ražotājiem ir arī iespēja gūt izcilu peļņu. Tādēļ, pat riskējot, šos sprādzienbīstamos minerālmēslus ražo, transportē un pirms nonākšanas uz laukiem arī kaut kur glabā.

Latvijā šādi paaugstināta riska objekti, kuros uzglabāts vai var tikt uzglabāts amonija nitrāts, ir seši, galvenokārt Rīgā. Lielākais no tiem ir SIA «Riga fertilizer terminal», no kura patiesā labuma guvējs ir Krievijas miljardieris Dmitrijs Mazepins. Pērn uzņēmums pārkrāva 792 801 tonnu amonija minerālmēslu, kopā ar citām kravām apgrozīja 26 miljonus eiro, un tā peļņa bija gandrīz 6 miljoni eiro.

Pēc sprādziena Beirutā Valsts vides dienesta (VVD) speciālisti un vēl dažu par drošību atbildīgo iestāžu pārstāvji ir jau steigušies paziņot, ka gan šajā vislielākajā terminālā Rīgas ostā, gan arī uzņēmumos SIA «Sprādziens», SIA «Scandagra Latvia», SIA «Baltic Agro», lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība «Latraps», SIA «Linas Agro» ar amonija nitrāta uzglabāšanu viss esot labākajā kārtībā. Vienotas, ļoti stingras prasības šādu uzņēmumu darbībai un uzraudzībai ir noteiktas visā Eiropas Savienībā. Atbilstoši tām VVD reizi gadā visus riska objektus, kuros notiek darbošanās ar amonija nitrātu, pārbaudot ar augsta riska līmeņa pārbaudi. Savukārt reizi trijos gados VVD kopā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, Darba inspekciju, Patērētāju tiesību aizsardzības centru un pašvaldībām veicot arī zemāka riska līmeņa objektu komplekso pārbaudi. Tad tiekot vērtēts arī to tehniskais stāvoklis, iekārtu darbība, bīstamo vielu lietošanas un uzglabāšanas kārtība, ugunsdrošības noteikumi, gatavība avārijām,vides un civilās aizsardzības prasību ievērošana un atbildīgās personas. Jautājums ir, vai ar tik nopietnām pārbaudēm vien reizi trijos gados nav ļoti, ļoti par maz. Tikmēr uzņēmumam un tajā glabātajām bīstamajām kravām var neskaitāmas reizes īpašnieks mainīties, vai arī uzņēmuma bankrota dēļ krava vispār bez īpašnieka un uzraudzības (kā tas bija Beirutā) var palikt.