Pilna Māras istabiņa...

Ko mēs mēdzam saukt par ekosistēmām?

Ekosistēmas jēdzienu var dažādi traktēt, bet principā, kā es to saprotu, tas ir biotopa sinonīms. Tās ir teritorijas ar noteiktām īpašībām, ko apdzīvo kāds noteikts organismu kopums. Un, protams, dažādās ekosistēmas pastāv blakus cita citai, un pilnīgi loģiski, ka viņas mijiedarbojas. Man kā ģeologam tuvāki ir iežu atsegumi, kas atrodas upju krastos. Upe ir viena ekosistēma, iežu atsegumi ir otra ekosistēma, kuras viena otru ietekmē. Upe ir lielāka, kas, periodiski applūstot, atsegumu ietekmē vairāk, mitruma dēļ notiek erozija. Jebkuras ekosistēmas, atrodoties cita citas tuvumā, neizbēgami mijiedarbojas. Ir vēl arī šīs robežjoslas, piemēram, ļoti būtiska robeža starp pļavu un mežu, kur atkal ir ļoti liela dabas daudzveidība.

Ekosistēmu mijiedarbība, manuprāt, ir tāda tēma, par ko var enciklopēdijas sarakstīt. Daudzkārt piesauktajā latviešu tautas dziesmā teikts: Pilna Māras istabiņa/Sīku, mazu šūpulīšu/Tikko vienu kustināju/Citi līdzi kustējās – tas arī uz ekosistēmām visvairāk attiecināms. Tiklīdz vienā vidē kaut kas tiek pamainīts, arī citas vietas līdzi ietekmējas, un tas saimniekojot būtu jāņem vērā.

Nupat Eiropa atjēgusies, ka līdz šim saimniekots, netaupot dabas resursus. Vai ir vēl iespējams kaut ko saglābt?

Ir dabīgās ekosistēmas, un ir cilvēka radītās un pārveidotās. Protams, tas viss ļoti lielā mērā, piemēram, ļoti lielās platībās aparti lauki, no dabas viedokļa praktiski ir tuksnesis, kur ir tikai tas, kas konkrētā brīdī vajadzīgs cilvēkam. Ja šī saimniekošana notiek saprātīgi, tas varbūt nerada lielas problēmas, bet viena problēma, ko es redzu, ir kūdrāji. Nav tik daudz runa par kūdras rakšanu un iegūšanu, kas ir relatīvi ļoti nelielas teritorijas, kā par meliorētajām kūdras zemēm. Tiklīdz kūdras teritorija – meža vai lauksaimniecības zeme – ir meliorēta, tā kūdra tiek pacelta virs gruntsūdens līmeņa un sākas oksidēšanās procesi, tautas valodā runājot – kūdra sāk trūdēt un sadalīties. Trūdēšana ir tas pats, kas degšana – tāds lēns, lēns degšanas process, kad kūdra oksidējas, pārvēršas par CO₂, atbrīvojas minerālvielas, un ir šis nevēlamais CO₂, kas aiziet gaisā, gan arī ļoti liels minerālvielu daudzums nonāk gruntsūdeņos, virszemes ūdeņos. Līdz ar to aizaug upes, aizaug ezeri, bet tam pagaidām tiek pievērsta ļoti maza vērība.

Vai mūspusē arī vērojamas šādas tendences, pēc neatkarības atjaunošanas taču meliorācija vienu brīdi bija mierā...

Tagad ir Eiropas atbalsts meliorācijas sistēmu atjaunošanai, un noteikti daudzās vietās tas arī ir vajadzīgs, bet slikti ir, ka netiek izvērtēts, vai šī meliorācija tiek veikta kūdras purvos vai minerālu zemes platībās. Manā skatījuma tur būtu ļoti jāizvērtē un ne visur šīs kūdras teritorijas būtu pakļaujamas meliorācijas atjaunošanai, tas tiešām būtu ļoti saprātīgi jādara. Kūdras teritorijas praktiski ir purvi; ja cilvēks tur iejaucas un purvs tiek nosusināts, tas vairs nav dabīgs, tā ir pavisam cita ekosistēma ar citiem procesiem, un visi dzīvie organismi tajā mainās.

No dabas lietu viedokļa man šķiet būtiski, lai laukos būtu iespējami vairāk nosacīti mazo saimniekotāju, jo katrs savu piemājas zemīti apsaimniekos citādāk, līdz ar to būs nišas dažādām dzīvībām – vienā vietā patiks dzeņiem dzīvot, citā atkal grieze griezīs, un veidosies dabas daudzveidība, bet nelaime ir tā, ka notiek zemes masivizācija un rodas lielsaimnieki, kuriem pieder simtiem un tūkstošiem hektāru. Viensētas tiek nošķūrētas no apvāršņa līdz apvārsnim, līdz ar to tai dabas daudzveidībai nav kur patverties. Būtu svarīgi noteikt platību limitus, līdz kādiem var stiepties šie zemes īpašumi.

Nupat ziņās teica, ka Tramps paziņojis, ka ASV atsakās no Parīzes klimata vienošanās. Eiropa uzņēmusi zaļo kursu, bet, ja lielvalstis ASV, Ķīna un Krievija šos centienus ignorē, vai visa šī zaļā politika nebūs veltīga?

Tas viss ir ļoti sasaistīti un sarežģīti, bet kādam ir jārāda tas labais piemērs, nevar uz to sliktāko skatīties. Ir arī jāmudina rīkoties saprātīgāk. Cik saprotu, ja Baidens uzvarēs, Amerika varētu atgriezties pie šīs vienošanas, bet Ķīna, protams, ir liels jautājums.

Kā jūs vērtējat Grētas Tunbergas centienus?

Es domāju, ka viņa ļoti labi pievērš šai lietai uzmanību – tur nav ko daudz satraukties. Viņa izdarīja to, kas viņai bija jāizdara, un cilvēki sāka par to vairāk runāt un domāt, tā ka viss kārtībā. Protams, ne jau viņa pati to visu spēja noorganizēt, bija atbalstītāji, kas viņai palīdzēja tikt līdz visām šīm tribīnēm, jo ne jau viens skolēns saviem spēkiem spēj kaut ko tādu izdarīt.

Jūs Naukšēnu novadā esat iekārtojis dabas taku. Varbūt atgādiniet, ko tajā varam ieraudzīt, jo sakarā Covid-19 ierobežojumiem cilvēki, iespējams, atkal gribēs doties svaigā gaisā...

Pavasara pusē, kad sākās šī epidēmija, cilvēki brauca krietni vairāk nekā iepriekš, lai staigātu pa Jēču dabas taku. Tie, kas tur gājuši, atzinuši, ka takā vērojama liela dabas daudzveidība. Nav tur nekādas super milzīgas klintis vai tāls un plašs skats, bet tur ir gan zāļu purvs, gan sūnu purvs, tur ir dažādi meži, tai skaitā tāds, ko var uzskatīt par boreālo mežu, kas ir tāds vecs un netraucēts, kā arī visdažādākā mērā izstrādāti meži – gan sausāki, gan purvaināki. Tur ir reljefa veidojumi, tur ir oss – ledāju kušanas ūdeņu saskalots valnis, pa kuru vairāku kilometru garumā arī iet taka. Tad tur ir lielais Kraujiņu dižakmens, ir Pugu akmeņu krāvumi 350 metru garumā, kas ir Latvijas mēroga ūnikums – pēc arheologu atzinumiem lielākie tāda tipa veidojumi Latvijā, kuru izcelsme ir diezgan neskaidra. Vēl var vērot bebru darbības rezultātus, taka iet cauri arī dabīgās ganīšanas teritorijai, kurā ganās savvaļas zirdziņi tarpāni un arī taurgovis. Taka ir 7 km gara, ir divi varianti, kā tos iet – no Jēču dzirnavām pa apli un, mazliet pamainot maršrutu, iziet laukā uz Valmieras – Rūjienas šosejas.

Vienubrīd tika popularizēta mežu izdedzināšanas metode – ko jūs par to varat teikt?

Pats neesmu ar mežiem tik daudz saistīts, lai to detalizēti iztirzātu, bet ir tā, ka šī metode imitē dabīgo procesu, ka no seniem laikiem mežos šie ugunsgrēki ir bijuši, līdz ar to ir kaut kādas kukaiņu un dzīvnieku sugas, kuras tieši šādiem apstākļiem ir pielāgojušās, kurām vajag šo degumu, lai viņas spētu atkal atjaunoties un vairoties. No otras puses mežā, ja tur ilgu laiku nav bijis ugunsgrēks, pamazām uzkrājas ļoti bieza zemsedzes kārta, sugu sastāvs vairs nav tāds, un tas pārvēršas par cita tipa mežu. Te nav runa par visiem mežiem, tas ir noteikts tips – sausie priežu meži, kurus ierobežotās teritorijās varētu padedzināt. Lielie koki bojā neaizietu, priedēm ir bieza miza, izdegtu zemsedze un sīkā paauga – krūmi un sīkās eglītes, domāju, ka tas būtu normāli, taču nav jādara visur un kādam zemes īpašniekam spiestā kārtā. To darīja Dabas aizsardzības pārvaldes uzraudzībā, bija paredzēts darīt aizsargājamās teritorijās, bet sacēlās liels troksnis un šo lietu tā kā piebremzēja.

Ko jūs domājat par Ķoņu kalnu – man šķiet nedaudz dīvaini, ka tas no vienas puses tiek norakts ceļu būves vajadzībām...

Es tā saprotu, ka tur īpašumu un zemes nodalījumu robežas ir noteiktas un viss kalns netiks norakts. To, kas pašlaik karjera teritorijā ir iedalīts, noraks un pilnībā izstrādās, taču pārējā daļa, tai skaitā augstākā daļa, uz kuras atrodas uguns novērošanas tornis un estrādīte, netiks norakta, tā ka puse paliks. Tas jau arī ir racionāli – ja kaut kur ir sākts rakt derīgo izrakteni, tad to darīt maksimāli pilnīgi, nevis kaut ko parakņāt un atstāt. Droši vien, ka tur pat varētu rakt vēl dziļāk, jo esošajā teritorijā vairs nebūs grants, bet būs vienkārši smilts. Ar laiku tur izveidotos kāda ūdenskrātuve, kas arī nebūtu slikti.

Baltijas jūra jau tur ir izrakta...

Tas bija Naukšēnu novada projekts, kurā arī es piedalījos, izveidojot Baltijas jūras modeli, kuram apkārt izlikti laukakmeņi ar domu parādīt, no kurām vietām tie ir atnesti. Tur noteikti varētu vēl piestrādāt un padarīt to visu elegantāku un interesantāku. Arī uz turieni cilvēki brauc, reizumis mani pieaicinot kaut ko pastāstīt. Varbūt īpaši nav laika vienmēr atsaukties uz tādiem aicinājumiem, bet reizēm tur arī esmu un pastāstu par šiem akmeņiem.

Kādas vēl bez pamatdarba un ekskursiju vadīšanas ir jūsu sabiedriskās aktivitātes – varbūt ir jaunas ieceres?

Ieceru varētu būt daudz, bet šī dabas skaitīšana ir ļoti intensīvs process, kad nav laika atrauties, lai veltītu sevi sabiedriskām lietām. Ir, protams, šī biedrība Ziemeļvidzemes ģeoparks, kurai ir ideja veidot ģeoparka teritoriju tādu, kā Eiropā un pasaulē saprot ģeoparkus, bet tur ir ļoti daudz dažādu lietu, ko vajadzētu izdarīt, kas prasa spēku, laiku un cilvēkus, atbalstu gan no pašvaldībām, gan valsts mērogā, tā ka pagaidām tā ir tāla ideja, kad šis ģeoparks varētu izveidoties. 2009. gadā, kad biedrību nodibinājām, apzinājām arī tos novadus, kuri varētu tā kā iesaistīties, un piekrita trīs novadi – Mazsalaca, Rūjiena un Naukšēni. Tad arī tika noteikts, ka ģeoparks būs šo trīs novadu teritorijā, kurā ir ļoti daudz dažādu lietu, ko var parādīt no ģeoloģijas viedokļa. Ir bijušas runas arī par Burtnieku novadu, ka varbūt varētu pievienoties. Domāju, tagad pēc teritoriju reformas būs jaunās robežas un jaunajās pašvaldībās vajadzēs šo ideju celt augšā no jauna. Tas ir kaut kas tāds, ko viens cilvēks nevar izdarīt, vajag vēl nelielu entuziastu grupiņu. Vienīgā lieta, ko vēl spējam, ir šī Latvijas mēroga Gada ģeovietas nominēšana, izsludināšana, ģeologu aptauja un balsošana – šogad tā ir Latgalē Ludzas novadā Rundēnu Velna dobe – paugurs ar tādu kā krātera bedri vidū. Pagājušajā gadā bija Vidzemes jūrmalas stāvkrasti, pirms tam – Raunas Staburags.

DAINIS OZOLS pa ceļam uz dabas skaitīšanu Ogres upē. Gunta Vīksnas foto