Piemiņas dienas cilvēku drosmei
Kopš 1991. gada janvāra barikādēm jau aizsteiguši 30 gadi. Kad šādā distancē to dienu notikumus vērtē un uzdod jautājumus jau vēsturnieki, uz daudziem joprojām vēl atbilžu nav. Visi atzīst, ka barikādes bija viens no izšķirīgākajiem brīžiem, lai varētu turpināties 1990. gada 4. maija Latvijas Augstākās Padomes deputātu vairākuma pieņemtās Neatkarības deklarācijas sāktais ceļš uz valstisko neatkarību.
Cilvēki, kas bija pamodināti un ievēlēja Augstākajā Padomē Tautas frontes ieteiktos, pēc tam par Neatkarību nobalsojušos deputātus, janvārī būtībā devās savu izvēli aizstāvēt vēlreiz.
Nesenā barikāžu atcerei veltītajā konferencē vēsturnieks Edgars Engīzers, kurš nopietni ir pētījis sabiedrības noskaņojumu 1991. gada janvāra priekšvakarā, tādēļ arī runāja, ka barikādes neradās spontāni. To sagatavošanā ļoti tieši bija iesaistītas ministrijas, vietējās padomes, daudzu saimniecību vadītāji. Vēsturnieks barikāžu notikumus salīdzināja ar pulksteni. Redzam acīmredzamo – kā uz ciparnīcas griežas pulksteņa rādītāji, taču smalko mehānismu ciparnīcas otrā pusē, kas griež rādītājus, pēta reti kurš, jo vairumam taču galvenais ir redzēt, ko pulkstenis rāda.
Nezin vai vēsturniekiem jebkad izdosies precizēt, kurš pirmais izteicis ideju sākt Rīgā būvēt barikādes, taču «ciparnīcas otrā pusē esošā» mehānisma iedarbināšanu atceras toreizējais lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv