Kersti Kaljulaida – «patīkams pārpratums»

Pat valdības krīzes (piemēram, negaidīti gada sākumā piedzīvotā), kas tomēr ir daudz nopietnāka problēma, tiek izciestas krietni aukstasinīgāk. Kāpēc tad raisās jezga ap Kadriorgas pils topošā iemītnieka meklējumiem? Un kāda vaina tagadējai «īrniecei», kurai otro termiņu labprāt dotu sociologu aptaujāto* Igaunijas iedzīvotāju vairākums? 

Mums jau ir pierasts, ka valsts galvas raudzības beidzas ar vispārēju (ātrāku vai vēlāku) vilšanos. Tāpat – ar skaļiem un naidīgiem protesta piketiem pie Saeimas uzreiz pēc «nepareizā kandidāta» (Zatlera, Bērziņa) ievēlēšanas. Taču politiķos tāpēc nav izbīļa no iespējamas neveiksmes.

Mums ap Valsts prezidenta vēlēšanām veidojas pozitīvas tradīcijas, radot cerību par mūsu politikas «civilizēšanos». Kandidāti tiek pieteikti savlaicīgi, ļaujot medijiem un sabiedrībai viņus nopietni izvērtēt. Tas gan nemaz netraucē kādam iesaistīties cīņā pēdējā brīdī. Paši pretendenti labprāt iesaistās publiskās debatēs, izrādot cits citam cieņu, un pirmie paspiež roku uzvarētājam.

Igaunijā kandidātu debates, izrādās, nav principiāli iespējamas – jo partiju uzrunātie cilvēki pārsvarā «slēpjas krūmos» un vēlas palikt anonīmi līdz pēdējam brīdim. Tur valda bailes, ka, topot nosauktam kā iespējamam prezidentam bez garantētām izredzēm par tādu kļūt, var iedzīvoties nenoraujamā «lūzera» birkā. (Pie mums vēlēšanu zaudētāji nebūt nelien no kauna zemē.)