Rūtas arī zem sniega nezaudē zaļumu

Vikipēdijā par Latvijas lietuviešiem teikts, ka tā ir viena no vēsturiskajām Latvijas mazākumtautībām, kuras prāvākais īpatsvars esot Lejaskurzemē, kā arī Zemgales un Sēlijas pierobežā.

Regīna, vai jums ir zināms, kad un kā veidojās lietuviešu kopiena Vidzemē un Valmierā?

Lietuvieši Valmieras pusē ienāca dažādos vēsturiskos posmos: Pirmā pasaules karā laikā, gan kā kara bēgļi, gan kā karavīri, kuri pēc ievainojumiem tā arī te palikuši, apprecējuši latvju sievas, un viņu pēctečus sazīmēt var pēc uzvārdiem vai tuvinieku nostāstiem.

Velkot demarkācijas līniju starp neatkarīgu Latviju un Lietuvu, daudzi Lietuvas Sēlijas novadi nonāca Latvijas Sēlijas pusē, bet Būtiņģes novads tika Lietuvai.

20. gadsimta 20.-30. gados Latvijas lauku saimniecībās tika aicināti laukstrādnieki no Lietuvas, tagad mēs tos sauktu par ekonomiskajiem migrantiem. Dienvidlatvijā viņi ienāca no Lietuvas pierobežas, bet te ziemeļos ienāca vairāk no Polijas okupētās Lietuvas teritorijas t.s. «poļi», kuri faktiski bija lietuvieši, kas pārtapa par poļiem, Polijai 1920. gadā okupējot lielu Viļņas novadu. Lietuviešu kopiena, kura nebija juridiski noformēta, kopā ar latgaliešiem 1937. gadā ziedoja līdzekļus katoļu baznīcas pārvešanai un labiekārtošanai Valmierā.

Pēckara periodā daudziem lietuviešiem, atgriežoties no Sibīrijas, liedza apmesties dzimtajās vietās, īpaši pierobežā. Tad nu patvērumu viņi atrada Latvijas pierobežā – Bauskas, Dobeles un Jelgavas pusē, Liepājā, Rīgā, tur, kur jau no cara laikiem bija stipras lietuviešu kopienas ar savām skolām, koriem, palīdzības kasēm. Daži tika arī līdz Ziemeļlatvijas novadiem, īpaši tie, kuri Sibīrijā bija apprecējušies ar latviešiem. Protams, kad sākās industrializācija un lauku pamešanas laiks, tad daži drosmīgie sameklēja darbu arī Valmieras jaunbūvēs – celtniecības pārvaldes, gaļas kombināta, VSŠR būvēs, bet tas tomēr nebija masveidīgi.

20. gadsimta 70.-80. gados Valmieras puses jaunekļi studēja Viļņas augstskolās, kur apguva tādas specialitātes, kuras nebija iespējams studēt Latvijā. Tad no turienes viņi arī atveda līgavas. Tāpat notika ar dažiem Lietuvā dienējošiem karavīriem, sportistiem. Izrādās, ka arī mūslaikos ārzemēs saprecas daudzi lietuvieši ar latviešiem. Te laikam nostrādā baltu senču gēns.

Latvijas lietuviešu biedrība Valmierā. Cik sena tā ir? Pastāstiet par tās uzdevumiem, tradīcijām un paveikto.

Valmieras lietuvieši sanāca kopā pirms 23 gadiem. Tolaik visur bija dažnedažādu biedrību dibināšanās laiks. Mēs arī, noskatoties no Jelgavas, Rīgas lietuviešiem, nolēmām to darīt. Nosaucām savu biedrību skanīgā vārdā «Gintaras=Dzintars», pēcāk izrādījās, kā ik trešā lietuviešu biedrība ārvalstīs nosaukusi sevi tā, bet mēs bijām mazliet agrāk, tādēļ mums to nosaukumu atstāja. Formāli par priekšsēdi esmu es, bet nekad neesam šķirojuši, kurš un ko darīs. Kas tobrīd var, tas arī uzņemas vadīt pasākumu, izstādi, ekskursiju. Entuziasms bija liels, kaut gan tam bija vajadzīgs laiks un arī nauda. Prātā un fotogrāfijās saglabājušies skaisti mirkļi no mūsu lietuviešu skoliņas dibināšanas, ekskursijām pa Lietuvu, piedalīšanās Dziesmu svētkos, sporta pasākumos Viļņā, Kauņā, Klaipēdā, viesošanās tepat pie tautiešiem Dobelē, Rīgā, Jelgavā, Liepājā, īpaši mūsu visu Latvijas lietuviešu sanākšanas centrā – Rīgas lietuviešu ģimnāzijā. Sirsnīgi koncerti ar latviešu un lietuviešu kolektīviem rīkoti Valmierā, Burtniekos, Mazsalacā. Tikušas atklātas Lietuvas mākslinieku izstādes, bet mūspuses daiļamatnieki izstādījušies Viļņā, Jonišķī.

Prieks, ka divas mūsu biedrības meitenes sekmīgi pabeidza studijas Viļņā un atgriezās Valmierā. Nesen, mūsu mudinātas, Vidzemes meitenes Kauņas Vītauta Dižā universitātē apguva lietuviešu valodu.

Visas Latvijas lietuviešu biedrības apvienojušās kopienā ar centru Rīgā. Pašlaik, kad finansiālais atbalsts ir pieejams tikai lielām biedrībām, tas ir ļoti svarīgi. Kā visos laikos, tā arī pašreiz Lietuvas vēstniecība Latvijā ir turējusi rūpi par biedrībām, esam aicināti pasākumos, koncertos, tikšanās reizēs. Lietuvas valsts svētkos katru gadu noliekam ziedus pie Brīvības pieminekļa, Rīgas lietuviešu ģimnāzijā notiek svinīgs koncerts.

Daudzi lietuvieši Latvijā ir atraduši savās otrās mājās, kalpojot tai ar savu darbu mākslas, zinātnes, sporta jomā. Mums, Valmieras lietuviešiem, tāds kluss, radošs, labestības pilns paraugs ir Lietuvas Sēlijas dēls, populārais Valmieras teātra aktieris Rihards Rudāks.

Vai ir kaut kas, ko, dzīvojot un strādājot Latvijā, esat joprojām saglabājuši kā dzimtas svētumu no Lietuvas? Un kā ar Lietuvas nacionālo augu rūtu, vai tā aug arī jūsu dārzos Latvijā?

Katram no mums ir savs stāsts par ieceļošanu Latvijā, dzīvi tajā. Esam savulaik rīkojuši biedrības izstādi «No vecmāmiņas pūra», izstādei bija panākumi un tā apceļoja mūsu biedrības Latvijā. Tur bija priekšmeti, kurus mēs paņēmam līdzi no dzimtenes – audumi, grāmatas, mākslas darbiņi un ļoti daudz rokdarbu. Daudziem mājās ir Lietuvas karodziņi, karogi, tāpat kā Lietuvā mājas rotā mūsu seno valdnieku attēli, senās kartes. Tās ļāva neaizmirst tautas pagātni, palīdzēja izdzīvot grūtus laikus un sagaidīt 1918. gada Neatkarības atjaunošanu, tas palīdz, stiprina mūs arī tagad. Tauta bez pagātnes nevar būt stipra, tas ierakstīts arī Lietuvas himnā – «no pagātnes tavi dēli stiprumu lai smeļ...».

Ziemassvētku=Kūčiu vakarā galdu klājam ar mammu austiem galdautiem, goda dvieļiem, galdā liekam kūčiukus=mazus kukulīšus ar magoņu pienu, zivi, vislabāk līdaku/lydeką, lai pavadītu=lydėtų veiksme, dzērvenes vai biezu dzērveņu ķīseli, saldumus. Jā, rūtas arī mūsu dārziņos zaļo, un labprāt dalāmies ar tām. Tās arī zem sniega nezaudē zaļumu un grezni rotā galdu Ziemassvētkos.

Vai ar katru nākamo paaudzi nav arvien grūtāk saglabāt un joprojām uzturēt dzīvu jūsu etnisko identitāti? Ko šajā ziņā var darīt un dara lietuviešu biedrība?

Laikam ejot, savu etnisko identitāti ir grūtāk saglabāt, īpaši pasaules globalizācijas vējos mazām tautām var klāties grūti, tāpēc mūsu valstu inteliģence arvien skaļāk runā par to, ko savulaik dižais Rainis rakstīja un novēlēja – vienoties baltu tautām, prast vienai otras valodu, jo mūs svešās tautas savulaik izšķīra, lai vieglāk varētu mūs pieveikt. Izšķīra ģimeni, bet tagad, briesmu priekšā, mums atkal būtu jātuvinās, jāsaliedējas.

Jau ilgu laiku notiek Baltu vienības dienas svinēšana, īpaši aizkustinoši pasākumi notika, atzīmējot valstu simtgadi. Daudzi Lietuvā sāka mācīties latvju valodu, pētīt, tulkot Dainas. Ir domāts par valodu apguvi 2 – 3 nedēļu nometnēs, sākumā apgūstot 400 vārdu minimumu. Ar laiku, cerams, mācīsimies, īpaši pierobežas skolas, viens otra valodu, kā to dara igauņi ar somiem. Mātes/tēva līniju saplūde darīs mūs vēl stiprākus, gudrākus.

Dzīvojot Latvijā, lietuvietis tai jūt līdzi priekos, rūpēs un bēdās. Latvim nav tik daudz jāsatraucas, kā mēs te jūtamies, mums jādara viss, lai Latvijai labi klātos. Tāds ir mūsu biedrības mērķis.

Esam brāļu tauta, kaut no mūsu senbaltu varenās valsts palicis tikai mazs pleķītis Eiropas kartē, bet tomēr atrodamies tās centrā, tātad Eiropas sirdī. No mums ļoti daudz kas ir atkarīgs, un ar mums jārēķinās, tāpēc jau daudzi mūs gribējuši un grib, tieši tādēļ un tieši tagad vairāk nekā jebkad agrāk mums ir jāturas kopā.

Laiks jau ir ieplūdis stiprajā ZiemasSvētku straumē, ar Lūciju ir pavērusies Jaunā sākuma lūciņa, tādēļ gribas visiem tautiešiem Valmieras novadā teikt lielu paldies=ačiu par labiem darbiem, palīdzību un vēlēt visiem Latvijā – «...lai Taisnība un Gaisma mūsu soļus pavada...».

2018. GADĀ. Valmieras (no kreisās), Bauskas un Dobeles lietuviešu biedrību priekšsēdētājas, godinot Latviju 100. gadadienā Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Foto no Regīnas Valtenbergas arhīva