Mani gadi

Izrādījās, ka tēvu čekai bija nodevis viņa paša brālēns. Sastāstījis, ka tēvs bijis aizsargs un cietumsargs gan Ulmaņa, gan vācu laikā. Ka vācu laikā esot bijis cietsirdīgs pret ieslodzītajiem, vienam pat sitis ar steku. Ka tēvs esot piedalījies ieslodzīto nosūtīšanā uz Salaspils koncentrācijas nometni. Ka  1944.gadā brālēns pats esot nonācis cietumā  par huligānismu un pats izjutis tēva stingrību. Ka, krievu armijai ienākot Valmierā, brālēns ticis atbrīvots un pēc tam strādājis Valmieras teātrī par galdnieku-dekorāciju izgatavotāju. 

Par šo savas ādas glābšanu viņš bija saņēmis 25 rubļus. Savas dzīves pēdējos septiņus gadus brālēns nogulēja gultā paralizēts, viņa sieva nodzērās. Pēc daudziem gadiem arhīvā izlasīju dokumentu, ka 1993. gadā tēvs ticis reabilitēts un bijis nepamatoti  notiesāts. 

No Sibīrijas tēvs ar sabojātu veselību atgriezās 1955. gadā, sabijis tur piecus gadus. Tēva atbalstu savā dzīvē izjutu ļoti maz, jo kopā bijām īsus, dzīves grūtību piepildītus brīžus, kad galvenais bija izdzīvot. 

Par to, ka tēvs arestēts, māte uzzināja no Valmieras radiem, viņi atrakstīja vēstuli, ka tēvs ir Valmieras cietumā. Māte novembra beigās ar zirgu devās uz Lodes staciju, lai tālāk brauktu uz Valmieru ar vilcienu. Zirgu uz nakti atstāja pie vectēva māsām, kuras dzīvoja netālu no stacijas. Es paliku par kolhoza govju slaucēju un saimniecības kopēju, tāpēc tās dienas uz skolu negāju. Cietumā māte saņēma īsu, strupu atbildi, ka tēvs par valsts nodevību ir notiesāts uz divdesmit pieciem gadiem, cietumā vairs neesot,  jo izciest sodu izsūtīts uz Krieviju. 

IVARS BRIEDIS.