Jauno laiku saulvedis. I

Par savu pieredzi stāsta vīrs, kurš savām rokām uzbūvējis ģimenes namiņu (kopējā platība 100 kvadrātmetri) teju meža vidū pietiekami tālu no valsts elektrības, tāpēc savu mājsaimniecību aprīkojis ar neatkarīgu energoapgādes sistēmu, ko darbina saule. Esiet pazīstami, Ivars Reņģe, 37 gadus jauns programmētājs un zinīgs fizikas lietotājs.

Kā nonāci līdz idejai ne tikai izmantot saules paneļus, bet pilnībā visu savas mājsaimniecības elektrifikāciju atstāt tikai Viņas Augstības saules ziņā?

Sākās ar to, ka taisīju sev elektrisku braucamo, ar ko tepat apkārt patrakot. Uztaisīju un sāku lādēt. Sākumā elektrību ņēmu no vecākiem (Ivara tēva māja atrodas pārsimts metru attālāk otrpus dīķim), no turienes man atvilkts kabelis. Bet sirdsapziņa mani grauž – es viņu elektrību tērēju, lai braukātu apkārt ar savu braucamo. Nav labi! Sataisīšu, lai varu to uzlādēt no saulītes. Eksperimentāli pieslēdzu klāt arī māju. Un man gandrīz viss sāka strādāt! Tad izdomāju, ja vēl drusciņ palielinu jaudu, tad taču es panākšu, ka vasarā man māja iet no saulītes. Ziemā gan pieslēgšu vecākus. Sāku visu likt kopā un aizrāvos... Jo vairāk es lieku, jo redzu, ka strādā viss daudz labāk nekā biju gaidījis.

Sāki likt visu kopā. Kuras lietas konkrēti?

Saules paneļi ir mazākā daļiņa. Tos iegādāties un uzlikt var jebkurš, tas ir vienkārši. Man bija pļaviņā uztaisīts režģis, saliku paneļus. Bet nākamais ir – ko darīt ar strāvu? Tā ir līdzstrāva, kurai mainās spriegums, tu īsti to nevari nekur iegrūst. Varbūt ūdeni sildīt. Lai līdzstrāvu dabūtu uz maiņstrāvu, ir inventors. Tikai, kolīdz aiziet mākonis saulei priekšā, viss beidzas... Ja te saslēgta klāt visa smalkā elektronika un tā viss beidzas, tad vajag bateriju. Baterijas jau bija no braucamā taisīšanas. Iegrūžu lieko strāvu baterijās un paņemu, kad vajag.

IVARS REŅĢE