Cilvēcības mēraukla
Ukrainas aizstāvji ierakumos, atmīnējot laukus, atbrīvojot ciematus un pārmeklējot sabrukušo ēku drupas, atrod mājdzīvniekus.
Dzīvus, iznīkušus, bet joprojām cilvēkam uzticīgus. Kareivji atver savu konservu bundžu un pabaro. Ir arī suņi, kas seko cilvēkam un dzīvo ar vīriem ierakumos. Kareivji atrod izpostītas ligzdas un cenšas putnēnus izbarot... Dzirdēju speciālistu komentāru, ka šī iespēja suni, kaķi bužināt, par viņiem rūpēties, ir ļoti vajadzīga šiem vīriem pašiem, kas ikkatru dienu dzīvo nāves bailēs un nāvi redz blakus, piedzīvo. Tas viņus kaut drusku dziedina. Droši vien tas arī tā. No otras puses, kas ceļ cilvēku? Viņa varēšana necilvēcīgos apstākļos spēt nepazaudēt cilvēcību.
Daudzi taču redzēja tās fotogrāfijas, kā kara sākumā pie apšaudēm cilvēki steidza evakuēties, nesot lielos suņus uz savas muguras piesietus, bet mazākos klēpī, arī kaķus parastos iepirkumu maisiņos. Kāds bērniņš uz vilciena perona stāvēja ar būrīti rokā. Tur bija viņa kanārijputniņš... Mariupolē, kur nogalināja tūkstošiem cilvēku, joprojām uz palikušajiem sētas mietiem var lasīt, ka kāds meklē savu kaķi, kurš pazudis jau pirms mēneša vai diviem, bet izdzīvojušais cer, ka viņa četrkājainais draugs arī izturējis. Un tur bija brīvprātīgie, kas brauca mājās atstātos dzīvniekus barot, dzirdīt.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv