Māsas
Šajās jaunajās, trauslajās sievietēs ir kāds noslēpums, — apmēram tā varētu nodomāt ne viens vien valmierietis, pamanot abas dāmas. Rakstnieces, dvīņumāsas MADARA un AGNESE RUTKĒVIČAS mūsu pilsētā nedzīvo ilgi, tikai gadus astoņus, bet no sirds to iemīlējušas. Visvairāk, protams, Valmieras teātri, precīzāk, cilvēkus tai ēkā, kas tagad guļ drupās un gaida atdzimšanu. Jo viņas te jūtas piederīgas.
Māsas ir tik līdzīgas uzskatos un izteikumos, ka sarunā brīžiem liekas — viņas ir viens, ne tikai papildina viena otru. Abu lielie vārdi ir Grāmata un Teātris, Dzeja un Dramaturģija. Vai arī otrādā kārtībā, bet — dziļi. Kultūras akadēmijā studēta dramaturģija, apgūti rakstniecības un mākslas pamati augstskolās citās valstīs. 2012. gadā iznāca Agneses pirmā dzejas grāmata «Jaunā Vāgnera klusēšana», izdevniecībā «Aminori» drīzumā iznāks eseju krājums «Skumjais laikmets». Trešā dzejas krājuma manuskripts jau nodots izdevniecībai «Jānis Roze», kurā 2020.gadā iznāca arī otrais krājums «Vietām cilvēki».
Kā par savu dzīvesvietu izvēlējāties Valmieru?
M. Valmieru es it kā neizvēlējos, tā bija drīzāk liktenīga sakritība. Tolaik, 2015.gada oktobrī, vēl dzīvoju Staburagā, strādāju kopā ar režisoru Elmāru Seņkovu pie Maksima Gorkija «Vasarniekiem» Krievu Drāmas teātrī Rīgā, braukāju. Un tad Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena man zvanīja un aicināja darbā literārajā daļā. Pirms manis teātrī strādāja Edīte Tišheizere. Šis darbs nozīmēja arī dzīvi Valmierā, to Evita man uzreiz lika saprast. Tā es te sāku strādāt un dzīvot. Valmieras teātri gan biju iemīļojusi jau pirms tam. Tas bija režisora Viestura Meikšāna laiks, tāds foršs radošais posms teātrim. Mēs jau tad braucām gan uz viņa, gan Krodera izrādēm.
A. Arī mūsu dzimta saistās ar Vidzemi. Mēs piedzimām Cēsīs, dzīvojām Morē, mācījāmies Lēdmanē, bet Rozulā, Inciemā, Valmierā un citās vietās Vidzemē dzīvo mūsu radi, mamma, omīte, brālēni un māsīcas, bērnībā esam te vasaras pavadījušas, uz Valmieru mūs veda ciemos. Varbūt tās dzimtas saknes mūs pietur Vidzemē.
Mūsos ir visādas asinis, kaut kur lasīju — tādas asinis esot trakas... Man liekas, tas ir nemiers. Cik zinām, abu dzimtu vēsturē bijuši gan baltvācieši, gan poļi. Tēva mamma ir krieviete, vectēvs lietuvietis. Mammas vecmāmiņa ir mums ļoti līdzīga. Tomēr svarīgākais ir tas, kā esi audzis savā ģimenē. Un mums bija tādas biežas pārcelšanās...
VALMIERAS BIBLIOTĒKĀ. Rakstnieces Madara un Agnese Rutkēvičas. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv