Saprast un pieņemt
Valstī ir vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku ar invaliditāti, kas ir apmēram 10% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Astoņarpus tūkstoši no tiem ir bērni, kuriem ir īpašas vajadzības. Latvijā ir vairāk nekā 25 tūkstoši pilngadīgu cilvēku, kuriem garīga rakstura traucējumu dēļ ir noteikta 1. vai 2. grupas invaliditāte.
Mēs visi vēlamies būt mīlēti un cienīti, finansiāli nodrošināti, un to ir itin viegli pieņemt, domājot par sevi vai sev tuvākajiem ģimenes locekļiem un draugiem. Tad kāpēc šīs pašsaprotamās vajadzības tiek piemirstas, kad runājam par cilvēkiem ar invaliditāti, dažādiem funkcionāliem vai garīga rakstura traucējumiem? Šis stāsts būs par to, kā pēdējo gadu laikā, kopš Latvijā tiek realizēts deinstitucionalizācijas process, kurā iesaistās virkne pašvaldību, mainās līdzcilvēku attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti. Vai atstumtību nomaina pieņemšana?
Pirms kāda laika apvienības «Apeirons» valdes loceklis Ivars Balodis, lūgts vērtēt, cik pieejama ir vide, pakalpojumi, kāda attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti, pēc 10 ballu skalas teica, ka esam stipri vidēji. Viņš minēja «6». Un medijos izskanēja spilgts citāts: «Piemēram, cilvēku ratiņkrēslā mēs nu jau sākam uztvert par normālu cilvēku un sabiedrībā neatskatāmies un nečukstam – kas tur pagāja garām?
TIE PAŠI ZIEMASSVĒTKI, kas katrā mājā, paviesojās arī fonda «Iespēju tilts» telpās. Artūrs (priekšplānā) un viņa draugi dažādas pašu rokām darinātas lietas, vasarā konservēto produkciju centās andelēt svētku tirdziņā.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv