Gaujmalas stāstiņi

Kad paskatāmies atpakaļ, redzam, ka uz mūsu dzīves skatuves nākuši un gājuši dažādi cilvēki un katram ir bijusi sava loma – kādam vien sīka epizode, bet ar citiem bijis jāsaspēlējas nopietni un ar kādu būs varbūt pat līdz priekškara krišanai. Nemēdz būt, ka viena cilvēka dzīves izrāde ir tikai vienā žanrā – tai ir posmi, kad dominē komēdija, citreiz ieskanas traģiska nots, katram ir pa kādai melodrāmas ainai vai pat krimiķim. Dzīvē iet visādi.

Jānim, kam 66 gadi, jau vairāki viņa dzīves izrādes cēlieni ir aiz muguras. Sastapu viņu Gaujmalā maija pēdējā dienā, kad Jānis, nonācis dzīves krustcelēs, bija gluži viens ar visu mūžā piedzīvoto, raibo notikumu bagāžu. Kam bija jānotiek, lai vienā dienā attaptos upes krastā, kur Jānis jau bija paspējis nodzīvot divas nedēļas? Vai viss dzīves izrādē iet pēc scenārija, un kurš īsti ir režisors? To centos noskaidrot, un, lūk, kā tas notika.

Nesteidzīgi ejot pa taciņu gar Gaujas kreiso krastu un uzmanīgi liekot soļus sausajās smiltīs, lai neput, vējainajā, ne pārāk siltajā dienā pretimnācēju pavisam maz. Četri pusaudži no krasta vēro vairāku airētāju sportisko cīņu ar upes straumi un trikus – ne mazāk ekstrēmus par motociklu ātruma cienītājiem uz autoceļiem. 

Vietā, kur krasts ir lēzens un plašs, pie pašas upes uzslieta neliela, dzeltena telts, tai blakus uz pekas atbalstīts stāv jauns, koši sarkans velosipēds baltiem punktiņiem un stūrei piestiprinātu pītu groziņu. Turpat arī zaļajā, saliekamajā makšķernieku krēslā sēž Jānis un arī, tāpat kā puikas, vēro airētājus, un sākumā nemaz nesadzird manu sveicinājumu.

Gaujas krasts ir labākā vieta, kur pārdomāt dzīvi.