«Mičkēns» elpo dziļi un jaudīgi

Apbrīnojamā latviešu rosība un spēks

Verot māju durvis, satiekot saimnieci Annu Urbāni, ļoti gribas runāt par to, kā viņiem šodien klājas. Anna neslēpj, ka 18. novembrī svinējuši ne vien Latvijas dzimšanas dienu, bet atzīmējuši arī to faktu, ka tieši pirms gada viņi sākuši dzīvi «Mičkēnā». Un tomēr, neizstāstot māju stāstu, to, kam cauri gājuši «Mičkēna» ļaudis, šis vēstījums par jaunajiem sapņiem nebūtu pilnvērtīgs. Pārstāstīt visu, ko piedzīvo vieta, kas reiz atpirkta no muižas, kur saimniekojuši cilvēki, kas bijuši darbīgi piensaimnieki un draugos ar Kārli Ulmani, arī neizdosies. Tagad jau laiks ir tāds, ka, ja vēlies kaut ko vairāk uzzināt, tad pietiek interneta meklētājā ierakstīt vajadzīgo atslēgvārdu, un izbirst viss, kas reiz teikts, pētīts un vētīts.

Jaunie saimnieki to visu lasa, izzina, lai māja nezaudētu vēstures elpu un seno stāstu, jo izglītotie un prasmīgie ļaudis, kas šeit līdz 1944. gada rudenim dzīvojuši, tik tiešām darījuši visu, lai Latviju un pašus latviešus saulē celtu. Vecsaimniecībā krietni saimniekojuši Enzeliņi un bērnību, kā arī jaunības gadus pavadījis izcilais valodnieks Jānis Endzelīns. Par valodnieku, kura dzimšanas diena iekļauta UNESCO svinamo dienu sarakstā, noteikti ir dzirdēts vairāk, bet, godīgi sakot, ne mazāk svarīgi ir apjaust, ko paveicis Hermanis Enzeliņš. Viņš jaudīgi saimniekoja «Mičkēnā» un līdzās plašās saimniecības vadīšanas darbiem dibinājis Kauguru bezmaksas bibliotēku, piedalījies Kauguru Lauksaimnieku biedrības dibināšanā, to pats arī vadījis, strādājis par redaktoru laikrakstos «Valmieras Lauksaimnieks», «Zeme» un «Valmierietis». 1925. gadā ievēlēts 2. Saeimā un par savu darbu apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Atzinības krustu un Tēvzemes balvu. Bijis labos draugos ar Valsts prezidentu Kārli Ulmani, kurš mēdzis «Mičkēnā» ciemoties.

Enzeliņu nākamās paaudzes – te jau tālāk stāsts par 1990. gadu un laiku, kad Latvija atguva brīvību, – savām dzimtas mājām muguru nepagrieza. Deviņdesmitajos gados īpašumu atguvusi Hermaņa Enzeliņa dēla Oļģerta mazmeita Olita un paveikusi milzu darbu, to atjaunojot un apsaimniekojot. Tieši tāpēc, ka kundze ieguldījusi milzu līdzekļus ēku un 1935. gadā celtās un tolaik ļoti modernās mājas uzturēšanā, pašlaik Urbāni tikuši nevis pie drupu kaudzes, bet pie mājas ar 13 istabām, pie klētiņas, kurai nupat vasarā atjaunojuši lubiņu jumtu, pie 300 kvadrātmetru plašās kūts, kur jau notikušas balles.

Pēc Otrā pasaules kara okupācijas laikā māja bijusi sadalīta dzīvoklīšos, un izskatās, ka viss noticis kolhoza laika iedvesmā, bet fotogrāfiju no tā laika nav, un arī kundze, kas tolaik atgriezusies, lai «Mičkēnu» sakārtotu un atjaunotu, neko nav bildējusi. Acīmredzot vēlējusies visu ieraudzīt kārtībā un godībā, nevis atstāto bardaku.

1944. gadā Hermanis Enzeliņš bija devies trimdā uz Vāciju un miris 1953. gadā, ir apglabāts Hamburgā.

Anna staigā pa māju, izrāda telpas, un tur desmitiem logu, durvju. Pa plašās viesistabas logu paveras skats uz ābeļdārzu. Istabām ir augsti griesti, tās gaišas, vien senā koka grīda izturējusi vairākus krāsas pārklājumus, gluži tāpat kā senie logu rāmji. Anna ar Kasparu zina, ka viņi tagad ir nevis vienkārši māju, sētas, zemes, bet īpaša stāsta jaunie saimnieki un vēstnieki, tāpēc Anna piekrīt, ka «Mičkēns» mainījis viņu dzīvi – mainījis tikai uz labo pusi.

Tagad «Mičkēnā» jau vietu radušas arī Urbānu vecvecāku mēbeles, uz Annas vecmammas bufetes stāv sens foto, kur viņas senči, un tur vieta arī īpašai grāmatai, kurā ļoti daudz par Hermani, Jāni, Augustu un tiem ļaudīm, kas reiz pa šo zemi tūkstošiem soļu nostaigājuši.

Anna saka, ka daudz domā, kā viņiem «Mičkēnā» gājis, un atstāsta dažas rindas no Hermaņa Enzeliņa grāmatas «Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē» – ka mājas bijušas izkoptas, piena lopkopībā bijuši otrajā vietā, 1944. gadā papildus stādījuši košumdārzu, augļukokus. «Viņi neticēja vācu sabrukumam. 1944. gada 23. septembrī nācās atstāt visu – mežus, laukus un laidaru – un doties prom. 23. septembris bija pēdējā diena, kad Hermanis un viņa dēls, kas toreiz jau bija saimniekošanu pārņēmis, bija šeit. Viņi devās prom uz neatgriešanos. Ja viņus toreiz paši vācieši nepabrīdinātu, viņi visi būtu Sibīrijā. Tieši gudros, izglītotos, varošos iznīcināja,» pārdomās dalījās Anna Urbāne, sakot, ka minētajā grāmatā var atrast vēstures liecības par «Mičkēnu» kopš 1600. gada.

Un vēl Anna var palepoties, ka iepriekšējā saimniece viņai atstājusi divas mapes ar vēstulēm, tā ir daļa no Hermaņa Enzeliņa un Kārļa Ulmaņa sarakstes.

«Te tikai Ulmaņa rakstītais, jo nosūtīto jau nav, bet var nojaust, cik viņiem bijusi aktīva saziņa, cik praktiska par dažādiem jautājumiem. Tās vēstules bijušas sainī sasietas un glabātas kaimiņmājā. Paslēpa, kad devās bēgļu gaitās,» tā Anna, sakot, ka novembris ir laiks, kad visi vairāk aizdomājas un runā par patriotiskumu.

«Es nezinu, ko tieši domāt ar patriotismu, bet, esot šeit, es teiktu, ka tik ļoti apbrīnoju, kā mūsu senči mīlēja šo zemi, šo valsti, savu darbu, savu māju. Viņiem kādreiz nebija nekā, un viņi cēla no nulles,» tā Anna un piebilda, ka arī vīrs Kaspars noteikti iepriekšminētajam piekristu, dalītos ar savu viedokli, ja varētu piedalīties sarunā, bet jaunais saimnieks uz pāris nedēļām bija devies darbos ārpus Latvijas.

«Es biju pārņemta ar domu, ka vēlos lauku mājas, un nevarēju izvēlēties. Kaspars teica, ka esmu kā princese uz zirņa – tad patīk šis, tad tas atkal ne, un Valmieras pusē jau vispār sarežģīti īpašumu nopirkt, ilgi jāmeklē. Bet tagad arī Kasparam varu teikt, ka viņš ir kā ieķērusies plate, jo ļoti bieži atkārto: «Kā mēs šo atradām, kā mēs te nonācām?» Un tas ir gandarījums par to, ka esam šeit un dzīvojam. Un mums arī patīk domāt, ka šī vieta, šīs mājas tieši mūs gaidīja. Bija pirms mums pircēji pieteikušies, bet kaut kas viņiem nesalikās, bet mums ļoti te viss iepatikās, šķita, ka mājas mūs pieņem,» tā Anna.

Gada laikā iespēts daudz

Uz viesistabas galda sarkanbaltsarkanas sveces, kamīnā sprakšķ malka, istabas puķes uz palodzes, un kāda rudens košā lapa vēl aizķērusies kokā, bet zemi jau sedz dažas baltas sniega pārslas.

«Mičkēna» ļaudis kopā ar draugiem nosvinējuši gadu, kas pagājis senajā, bet viņiem tik jaunajā īpašumā.

«Draudzene teica, ka mēs esam māju, nevis dzīvokļa cilvēki, un tā tas arī ir. Mums patīk, ka jāpapļauj, lapas jāpagrābj, jātrimerē, un vīram vajag telpu, kur darboties, viņam te plaša darbnīca, lai taptu lietas no koka. Tas viss ir mūsu, un par to priecājamies! Mēs varbūt nebijām sapņojuši, ka tā māja un darāmais uzreiz būs tādā mērogā, bet nevienu mirkli nenožēlojam,» smējās Anna, rādot notikumu afišas, kas gada laikā «Mičkēnā» jau iespēts.

Bijusi Lielā talkas diena pavasarī, kur sabraukuši draugi, paziņas, palīdzot sakopt plašo īpašumu, jo tās lapas, ko vējš nav aizpūtis, pavasarī jāsagrābj, lai atsedzas sniegpulkstenīšu un vizbulīšu laukumi, šis tas zāģēts un krāmēts, un par klētiņu jau Anna zina, ka tā noteikti būs vieta, kur arī nakšņot vasaras siltajās naktīs.

Klētiņa ir pati senākā celtne «Mičkēnā», kas pērnajā vasarā tikusi arī pie jauna jumta.

«Mums teica, lai neliekam lubiņas, ka ilgi neturēs, ka pēc gadiem divdesmit atkal vajadzēs atjaunot, bet mums gribējās,» nosaka Anna, stāstot, kā meklējusi un atradusi prasmīgu meistaru no Latgales, kas bijis gatavs gan darbos palīdzēt, gan prasmes ierādīt.

«Mūs tas interesēja, bet radās jautājums: vai tiešām tikai mūs? Sens amats, noderīgas iemaņas – es aicināju pieteikties interesentus, un atsaucās daudzi. Pirmajā dienā sabrauca, kā jau tas latviešiem parasti, klusi un sakautrējušies, bet vēlāk jau bija draugi. Kad bija plānots doties mājās, kāds palika pa nakti pie mums laukos, trīs dienās satuvinājāmies. Vai jumtu uzlika? Pusi, tad vēlāk atkal likām otru pusi, un jauniepazītie draugi nāca palīgā. Vēlāk tika uzlikts vēl viens skaidu jumts Siguldā, un tagad līdzīgi domājošie jau ir iegādājušies lubiņu plēšamo aparātu, un ir skaidrs, ka nākamvasar vēl tiks likti jauni jumti,» smaidīja Anna un stāstīja, ka arī «Urraciņā» viņu mājas pagalms bijis pilns.

Kas ir «Urraciņš»? Tas ir apvidvārds, ko pierakstījis Endzelīns. Valodnieka 150 gadu jubilejā daudz pa radio stāstīts, ko viņš sasniedzis, kādus vietvārdus atklājis. Urraciņš nozīmē – jautra ballīte, deju vakars, un šis iesēdies Annas prātā, kad viņa domājusi, ko pieteikt no Urbāniem, kas iesaistījušies arī Mājas kafejnīcu dienās.

«Šeit 1930. gadu atmosfērā varēs atpūtināt kājas un iestiprināties ar saimnieku iemīļotākajiem vasaras ēdieniem, un izkustēties dārza spēlēs. Viesiem būs arī lieliska iespēja ceļot laikā, noklausoties audio stāstu par dzīvi sendienās no kādreizējā saimnieka bērnības atmiņu krājumiem,» tā Urbāni sevi pieteica Mājas kafejnīcu dienās, un Anna papildina: «Kad mājas kafejnīcām gatavojāmies, tad biju uztaisījusi vēstures izvilkumus. Ir jāpastāsta, ka te mūsu sētā kopā bijušas 17 ēkas un Enzeliņš tās aprakstījis atmiņās. Mēs sadarbībā ar Valmieras teātra administratoru Arnoldu Osi tās saglabājām audio versijā. Tā īpaši nevienam ar vēsturi neuzbāžamies, bet, ja ir interese, tad var brīvi noklausīties, kādas to laiku bērniem bija mīļākās rotaļas, kādi lauku darbi darāmi, kādi svētki «Mičkēnā» svinami, ir tikai QR kodiņš jānoskenē.» Anna arī vērtē, ka, dzīvojot mājās, kam dziļas paaudžu saknes, bez vēstures stāstiem neiztiks, tāpēc viņa nekad «Mičkēna» vēsturei nepagriezīs muguru, bet soli pa solim un iespēju robežās to pētīs.

Kāpēc «Mičkēns», nevis «Mičkēni»? Anna saka, ka pagaidām oficiālajos dokumentos ir «Mičkēni», bet viņai mīļāks šķiet «Mičkēns», un ne no gaisa šī forma rauta. Anna sazinājusies ar valodniekiem, un zināms, ka tajā laikā šajā pusē mājām bijis raksturīgs nosaukums vienskaitlī. Annai jau teikts, ja viņa gribēs mainīt, tad nevienam iebildumu nebūs.

«Tik daudz darāmo darbu, ka noiet vēl šo oficiālo ceļu pagaidām nav sanācis laika,» nosaka Anna, piekrītot, ka gads bijis pārmaiņu pilns un ļoti intensīvs.

Jāsapņo lieli sapņi

Ko par vecāku lēmumiem saka deviņgadniece Dārta? Bērns dzīvojis pilsētā, dzīvoklī, joprojām apmeklē pilsētas skolu, bet tagad jāmēro ceļš uz kārtīgu lauku sētu.

«Dārtai par visu ir savs viedoklis, bet par «Mičkēnu» viņa jau pirmajā dienā, kad mums tikai izrādīja īpašumu, bija sajūsmā. Viņa jau izdomāja, kura būs viņas istaba, kur vieta būs bārbijām, kur lego likšanai,» atcerējās Anna, bet uzreiz piebilda, ka šis noteikti nav un nebūs stāsts par mājām, par dzimtas īpašumu, kas kādam pēcnācējam var kļūt arī par smagu akmeni kaklā. Tas nekas, ja «Mičkēns» ir pat dārgakmens, jo katram ir tiesības izdarīt izvēli.

«Lauku mājas, šāda dzīve ir mūsu izvēle. Mums bija ļoti labs, pašu izremontēts dzīvoklis, bet mēs vēlējāmies lauku mājas. Man šeit ir sava darba telpa, es adu dažādus darbus, jakas, džemperus. Kaspars strādā IT jomā, viņš rada ļoti jaunus, vajadzīgus, inovatīvus produktus, bet mums bija nepieciešamība darboties laukā, sētā. Man gribas vēl kādu puķu dobi, Kasparam patīk ar praktiskām lietām ķimerēties, bet tas nenozīmē, ka citiem neder viņu izvēles, ka mūsu meitai varētu nebūt cita doma vai interese,» sprieda Anna un atzinās, ka daudzi jau pajautā: nu kāpēc tik lielu māju? «Draugu lokā jokojam, ka pie mums būs veco draugu pansionāts. Nevis vienkārši pansionāts, bet vieta, kur vecumdienās būt kopā draugiem. Bērni būs pasaulē, bet mēs te sanāksim, saliksim kopā pensijas un dzīvosim nost,» smējās Anna un dalījās arī tajos sapņos, kas viņai prātā un sasniedzami.

Anna Valmierā ir ienācēja – ienākusi pirms 20 gadiem, lai sāktu studijas Vidzemes Augstskolā. Pašlaik viņa, būdama tūrisma organizēšanas un vadības profesionāle, nopietni apdomā, cik savas mājas atvērt tūristiem, kādas aktivitātes piedāvāt, kādos projektos iesaistīties.

«Pa šo gadu esam apraduši, un jāierauga iespējas. Ēku ir daudz, un tās vajadzētu likt lietā. Es laikam neesmu tāda gruntīgā lauku sieva, bet man patīk gan rokdarbi, gan ēst gatavošana, gribu ieraudzīt vēl citas iespējas, ko varam mūsmājās piedāvāt. Te ir vēstures kodols, senatnīgums, ko noteikti saglabāsim, bet jāmeklē arī jaunais, kas patiktu, būtu interesants. Pagaidām zinu, ka vasarā noteikti pie mums notiks nometnes, bērnu nometnes, jo varam jauniešus izmitināt, un viņiem noteikti patiks šī vide, arī pilsētas tuvums sniedz savas iespējas,» izvērtēja Anna, sakot, ka pašiem saimniekiem priekšā darbos mierīgāka ziema, bet pavasaris, vasara nāks ar jauniem izaicinājumiem. Anna mācījusies, lai prastu atjaunot senos logus, un viņa to darīs, lai saglabātu, tāpat vismaz viesistabas koka grīda atgūs savu gadsimtu seno toni un sajūtu.

«Mums nav galamērķa, bet mēs esam par procesu. Lai visu uzreiz izdarītu, būtu nepieciešami ieguldījumi, bet mēs pamazām čabinām un cenšamies izturēties ar cieņu pret visu, kas te ir palicis, kas saglabāts, nosargāts. Mēs ticam, ka latvieši, kas te reiz dzīvojuši, mūs saprot un jūt, ka šai vietai vēlam tikai labu,» sacīja Anna Urbāne.

«APBRĪNOJAM LATVIEŠUS, kas tik ļoti savu zemi mīlēja,» saka Anna, Kaspars un viņu meitiņa Dārta. Urbānu ģimene jau gadu ir «Mičkēna» jaunie saimnieki un laimīgi kopā ikdienā un svētkos. Annas Urbānes personīgā arhīva foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03

#SIF_MAF2023