Uzdrošināties paņemt rokā otu...
Jau pavisam agrā bērnībā vecāki mazulim rokā dod zīmuli, aicinot kaut ko uzzīmēt. Un sākas jauns, aizraujošs piedzīvojums! Ar laiku no švīkām jau parādās kas atpazīstams, un, ja zīmēšanu neizkonkurē citas nodarbes, šis piedzīvojums ja ne turpinās, tad kaut kur zemapziņā vēlēšanās iemācīties zīmēt klusībā gruzd, līdz izlaužas ar apņēmīgu: «Gribu zīmēt!»
Vai katrs var kļūt par mākslinieku? Laikam jau ne. Bet sevi pilnveidot – noteikti. Jebkurā vecumā! To pierāda Valmieras Kultūras centra Tautas tēlotājas mākslas studijas dažāda vecuma un profesiju dalībnieki.
Studijai jau 67 gadi!
Izrādās, ka studijas vēstures stāsts sācies daudz senāk. «Tēlotājas mākslas studija Valmieras kultūras namā darbu sākusi 1956. gada 1. martā. Pirmajā nodarbībā ar gleznošanas entuziastiem satikās studijas izveidošanas rosinātājs un pirmais vadītājs Ralfs Ivans. Kopā ar viņu studijas organizētāji bija Nikolajs Rugājevs, Eleverijs Vanags, Jānis Puķīte, Kārlis Kviesis, Pēteris Majors, Artūrs Ķirpis un citi entuziasti no Valmieras un citām Ziemeļvidzemes pilsētām un pagastiem,» studijas 65. gadadienai veltītajā bukletiņā raksta mākslas zinātnieks Aivars Leitis. Viņiem pievienojās arī Māris Jursons, kurš studijā darbojās līdz pat 2010. gadam. Vairāki tēlotājas mākslas entuziasti ilgus gadus Valmierā kā savs amatieru glezniecības vērtību kvalitātes zīmols, kā atpazīstams rokraksts.»
Kolektīvam bijuši vairāki vadītāji. 1982. gadā darbu sāka gleznotāja Daina Leite, kuras vadībā studijai izveidojies saliedēts kolektīvs, apvienojot dažādu profesiju un gadu gājuma Vidzemes reģiona cilvēkus, kas savā brīvajā laikā aizrautīgi nododas mākslas studijām un pamazām atklāj iespēju savas domas un pārdzīvojumus izteikt glezniecības valodā. Tradicionālās glezniecības un klasisku kompozīcijas pamatu apguve tiek apvienota ar sarunām par mākslas vēsturi un mākslas dzīves aktualitātēm. Kolektīva dalībniekiem gleznošana ļauj pasauli saskatīt citādu, jo tas ir brīdis, kad var apstāties, atgūt līdzsvaru un dvēseles harmoniju.
Daina Leite: «Kad sāku strādāt, studijā bija ļoti jauki gados vecie valmierieši, kuri ļoti nopietni gleznoja, radīja laba līmeņa gleznas. Kā jau vīrieši, viņi bija īsti humora veči, nodarbības bija ļoti jautras. Viņus, šos jaukos cilvēkus, joprojām atceros ar lielu sirsnību.
Ar laiku tā paaudze nomainījās, bet arī tagad cilvēki, kas darbojas studijā, ir gaiši. Satiekoties nerunājam par sadzīves problēmām, par nepatīkamām lietām. Brīdī, kad atnākam uz studiju, it kā drusciņ paceļamies virs ikdienas un strādājam. Lai cilvēks varētu kaut ko uzgleznot, viņam jāatmet visas domas un jākoncentrējas uz to, ko viņš zīmē, citādi nekas neiznāks. Ja izdodas koncentrēties, viss pārējais it kā aiziet malā. Un tas arī ļoti relaksē. Cilvēks nomierinās, atslābst, viņam atnāk gaišākas domas.»
Interesanti, kā studijā izaug mākslinieks, jautāju studijas vadītājai.
«Tas atkarīgs no motivācijas. Uz studiju atnāca sieviete, kura atklāti pateica, ka galīgi nemāk zīmēt, bet ļoti vēlas iemācīties tieši akadēmisko zīmēšanu. Viņa ļoti cītīgi nāca uz visām nodarbībām. Sākām ar kubiem un citām ģeometriskām formām, un beigās viņa jau labi zīmēja. Kā jau teicu, daudz kas atkarīgs no motivācijas. Patiesībā visi, kas darbojas studijā, progresē. Un vislabāko ieskatu mūsu darbībā vienmēr var gūt, pašdarbnieku svētkos Kultūras centrā apmeklējot izstādes. Līdz šim varēju diezgan lepna justies, jo izstādēs tiešām ir ko izlikt. Apmeklētājiem patīk, un daudzas studijas dalībnieku gleznas ir nopirktas.
Arī pašlaik vēl pieņemam jaunus studijas dalībniekus, jo, kā zināms, viss mainās – daži aizgājuši mācīties vai kaut kur aizbraukuši, citiem ģimenes papildinājums un jaunas rūpes (studijā bija sanākušas jaunas, enerģiskas dāmas). Tā ka ir iespēja paņemt jaunus dalībniekus. Interesanti, ka iesaistīšanās studijas nodarbībās notiek, informācijai par šādu iespēju nonākot no mutes mutē.»
Kolektīva dalībnieki par māksliniecisko guvumu studijā
Juriste Mairita Jirgensone: «Gleznošanai studijā pievērsos 2007. gadā un ar vairākiem pārtraukumiem turpināju sev radīt šo prieku. Pavisam nejauši devos līdzi draudzenei, kura gribēja darīt ko radošu – zīmēt. Man iepatikās, jo likās, ka izdodas izvilināt no krītiņa kaut ko acij un dvēselei tīkamu. Protams, pagāja krietns laika sprīdis līdz brīdim, kad uzdrošinājos paņemt rokā otu un eļļas krāsas. Likās, ka tas piedien tikai nopietniem māksliniekiem. Kaut kas vilinošs ir tajā terpentīna aromātā un kaut kāda bijība procesā, kad tikko pieskaries tīram audeklam, kad no balta top krāsains. Es gleznoju tikai savam priekam, tas ir mans laiks pabūt kopā ar sevi, nolīdzsvarot domas, izpriecāties ar krāsām. Manas gleznas ir košas un krāsainas, tajās var redzēt manu temperamentu un raksturu.»
Ilona Siktāre atzīst: «Doma gleznot bijusi sen. Bet vienmēr atlikta – varbūt vēlāk. Piecdesmitajā jubilejā es skaļi izteicu vēlmi iet mācīties gleznot. Dēls strādāja Holandē, un katrā otrā dienā kontā ieripoja naudiņa ar tekstu, ka sapņiem jāpiepildās. Tā nu es saviem hobijiem pievienoju gleznošanu. Man tā ir meditācija, jo krāsas man ir visur – adīšanā, aušanā, pērļošanā. Un pēc profesijas esmu floriste...»
Anita Kalniņa paralēli darbībai studijā dzied korī un vokālajā grupā «Kaķi». Viņa atzīst: «Gleznoju un zīmēju tad, kad ir vēlēšanās, kad ir jauni iespaidi vai emocijas. Ļaujos sajūtām, improvizācijai. Nekad nezinu, kāds būs gala rezultāts, un tas ir tas jaukākais.»
Vairāk nekā trīsdesmit gadus studijā darbojas Arta Pence. Viņai klusās dabas ar ziediem un dzīvnieku gleznošana sagādā prieku, patīk studijas biedrus satikt.
Arhitekte Inta Vanaga saka: «Studija ir vieta, kur es glezniecību atklāju no jauna, tā atvēra jaunu pieeju, ar kādu gleznoju. Kļuvu pārliecinātāka, un man ir interesanti meklēt dažādus veidus, kā uzlabot savu tehniku. Radošie cilvēki bieži sastopas ar grūtībām uzsākt. Esot kompānijā ar tādiem pašiem cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas intereses, tas notiek pavisam viegli. Studijas vadītāja Daina prot radīt brīnišķīgu, nepiespiestu un sievišķīgu atmosfēru. Viņa dod vajadzīgo iedvesmu un rosina meklēt arvien jaunus ceļus, lai uzlabotu prasmes. Reizēm viņa padalās ar kādu interesantu stāstu no mākslas pasaules, un pavisam nemanot darbs iet uz priekšu. Reizēm pēc nedēļas, atnākot uz studiju un atkal ieraugot savu darbu, varu pabrīnīties – vai tiešām es to paveicu?»
Savukārt Arita Smalkā-Boriseviča uzsver: «Zīmēšana un gleznošana ir mana meditācija. Un ir lieliski, ja var satikt domubiedrus – iedvesmoties un mācīties kopā. Darbs ar krāsām man vienmēr bijis sirdij tuvs jau kopš bērnības.»
Zīmēt kopš bērna dienām paticis arī Sanitai Celmai-Ķikutei un Inesei Popei.
Olgai Oļševskai savs stāsts: «Gleznošana ļauj pasauli saskatīt citādu. Īpaši, pienākot brīdim, kad rodas vēlme apstāties un atgūt līdzsvaru, dvēseles harmoniju. Katram ir sava recepte. Kādam patīk ceļot vai meklēt mieru, klausoties jūras viļņu šalkās, citam – nodarboties ar sportiska rakstura aktivitātēm, bet mans atelpas brīdis ir gleznošana, kad, paņemot otu, varu aizmirst visu un pievērsties tikai savām izjūtām un krāsām. Tajā pašā laikā – jo ilgāk gleznoju, jo vairāk saprotu, ka glezniecība arī ir zinātne, kur jāmāk izprast sīkākās nianses un likumsakarības. Lieliski, ka skaistumu varu radīt es pati, reizē iepriecinot citus. Savos mākslas darbos ielieku pozitīvas izjūtas un mīlestību, tajos dominē košas krāsas. Iedvesmu smeļos itin visur: skanīgā mūzikā, vērtīgās grāmatās, skaistos dabasskatos, pozitīvos un radošos cilvēkos.»
DAINA LEITE. Foto no studijas arhīva
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03
#SIF_MAF2023
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv