Skolēnu teātra tradīcijas turpinās

Pašlaik «Sprīdītī» ir iesaistīti skolēni jau no pirmās līdz pat divpadsmitajai klasei, viņi izdalīti astoņās klašu grupās. Lai darbotos «Sprīdītī», skolēniem galvenais nosacījums ir, lai viņi dodas uz mēģinājumiem un aktīvi darbojas.

Ja atskatās vēsturē, tad mīlestība pret teātri un tā spēlēšana Viesturskolā pastāvējusi jau kopš skolas dibināšanas, tomēr oficiālā izrāde, ar ko sākās skolas teātris, tika uzvesta 1958. gadā, kad skolā sāka strādāt jaunais vēstures skolotājs Zigurds Ķesteris – jau decembrī notika pirmā izrāde «Pie Sūnu vecīša». Nedaudz vēlāk, 1965. gadā, režisors Zigurds Ķesteris iestudēja populāro A. Brigaderes lugu «Sprīdītis», un šī izrāde bērniem bija tik iemīļota, ka pēc tās izveidojās kolektīva nosaukums. Viesturskolā tad savu darbību uzsāk skolēnu teātris «Sprīdītis».

Skolotāja Zigurda Ķestera iesākto darbu sākotnēji no 1991. līdz 1994. gadam turpināja Roberts Segliņš, kas pats ir 1982. gada Viesturskolas teātra klases absolvents, tad no 1994. gada līdz 1996. gadam – Atis Rozentāls, bet no 1996. gada līdz pat šim brīdim «Sprīdīti» jau atkal vada Roberts Segliņš.

Gadu laikā ir iestudētas dažnedažādas izrādes – gan latviešu, gan pasaules klasika, gan arī mūzikli. «Sprīdītis» savus iestudējumus vairāk izrāda tieši Viesturskolā – tur izrādes pulcē gan jauno aktieru ģimenes, gan viņu draugus, gan vienkārši cilvēkus, kam patīk teātris. Tomēr viņi ar savām izrādēm ir devušies arī pie citiem, piemēram, rudenī spēlēja Trikātas pamatskolā, bet pagājušajā ziemā – Kauņā, starptautiskajā jaunatnes teātra festivālā. Šo pirmdien «Sprīdītis» arī viesojās Valmieras bibliotēkā ar izrādi «Skolotājs Jāps var visu».

Sarunā režisors Roberts Segliņš atklāj, ka «Sprīdītim» jau ilgus gadus ir izveidojusies sadarbība ar Lietuvas pilsētu Kauņu – gan viesturieši dodas ciemos uz turienes festivālu «VIVO AVASCENA», gan savukārt lietuvieši vienmēr ir laipni gaidīti Latvijas bērnu un jauniešu teātru festivālā «..un es iešu un iešu!». Viesturskolas teātra klases jau vairākkārt ir pabijušas Lietuvas festivālā un izrādījušas savus iestudējumus – 2017. gadā ar F. Vedekinda «Pavasara atmodu» un 2019. gadā ar V. Šekspīra «Sapni vasaras naktī». Bet 2022. gadā skatītājus priecēja G. Holca-Baumerta «Alfons Trīcvaidziņš». Jaunajiem aktieriem bija īpaši jāpacenšas, lai sniegtu augstvērtīgu rezultātu – izrādē bija jāuzstājas angļu valodā.

* * *

Aicinājām režisoru ROBERTU SEGLIŅU uz sarunu par un ap «Sprīdīti».

Kā «Sprīdītim» klājas?

Mēs šobrīd esam atgriezušies pēc lielā remonta uz savas skatuves. Šķiet, ka dzīve ir pavisam pārmainījusies, jo nupat bija pandēmija, nupat beidzās remonti… Mēs kādus trīs četrus gadus bijām prom no savas skatuves, un tagad ir jāaprod ar pārmaiņām, piemēram, skatuve ir kļuvusi mazāka. Ir sajūta, ka sākam dzīvot no jauna (smejas). Arī kovida laiks ir atstājis savu, jo radošie cilvēki ir brīvdomātāji. Viņi nāk šeit, lai satiktos ar līdzīgiem un komunicētu savā starpā. Ja tā komunikācija izpaliek, tad arī jauniešiem vairs nav tās intereses. Labi, ka šis laiks ir pagājis.

Jūs jau šobrīd strādājat pie kādas izrādes?

Vieglāk ir pajautāt, kad mēs nestrādājam pie kādas izrādes (smejas). Šobrīd gatavojamies žetonu vakaram – strādājam pie Andreja Upīša lugas «Laimes lācis». Ar 11.a klasi strādājam pie H. Ibsena lugas «Pērs Gints» iestudējuma, kuru vēlēsimies parādīt teātra festivālā. Šobrīd mums repertuārā ir divas izrādes no pagājušā gada – «Skolotājs Jāps var visu» un «Mamma Mia». Visu laiku esam procesā.

Kā jūs izvēlaties izrādes, pie kā strādāt?

Vienmēr skatāmies, lai ir centrs – galvenie aktieri, kas varēs pavilkt izrādi. Pārējiem mazlietiņ jāpielāgojas. Ar repertuāra izvēli iet grūti, jo, kā labi zinām, visi grib spēlēt galvenās lomas. Vienmēr arī ņemu vērā jauniešu ieteikumus, pie kā strādāt.

Kā ir ar tērpiem – šujat, ir milzīgs rekvizītu skapis vai ejat aizņemties no Valmieras teātra?

Jā, reizēm kaut ko aizņemamies, kaut ko sašujam. Ja atceramies labos laikus, kas bija pirms kādiem 30 gadiem, kad skolotājs Zigurds Ķesteris strādāja, viņš katrai izrādei tērpus speciāli piemeklēja un šuva – tas tiešām bija kaut kas!

Mums te vienmēr ir kāds, kuru interesē dizains, un, ja viņš nevēlas kāpt uz skatuves kā aktieris, tad ir jāizveido tērpi.

Un nākamajā gadā jums taču ir arī jāgatavojas Latvijas bērnu un jauniešu teātru festivālam «..un es iešu un iešu!», jo jūs esat rīkotāji!

Jā, 21. un 22. aprīlī sadarbībā ar Valsts izglītības satura centru rīkosim jau septiņpadsmito bērnu un jauniešu teātra festivālu. Tas ir ļoti apjomīgs, man šķiet, ka pagājušogad bija nedaudz zem 500 dalībniekiem no visas Latvijas – gan Liepājas, gan Jelgavas, gan Gulbenes, Alūksnes, Rīgas, Limbažiem, Madonas… Arī 2024. gadā gribam redzēt daudz jaunu izrāžu no dažādām Latvijas pilsētām, protams, gaidīsim arī draugus no Lietuvas.

Ir apsveicami, ka šādu tradīciju uzturat un turpināt rīkot skolēnu teātra festivālu.

Tomēr skolēnu teātru paliek mazāk – gan tiek aizvērtas skolas, gan vienkārši nav pedagogu, kas ar šiem bērniem strādātu.

Ja es strādātu viens pats pie šī festivāla izveides, varbūt sen būtu atmetis ar roku, jo tas ir ļoti darbietilpīgs pasākums. Taču man nāk palīgā skolēni – viņi paši safilmē reklāmu, sataisa plakātus un darbojas.

Jā, un var teikt, ka tā izaudzināt nākamo aktieru paaudzi…

Jā, vienmēr ir prieks, ja jaunieši nākotnē izmanto šeit gūtās zināšanas. Ir skolēni, kas aiziet uz aktieriem, ir arī tādi, kas mācās par žurnālistiem, skolotājiem vai citām radošām profesijām. Ir arī patīkami, ja absolventi atceras skolu un laiku, kas pavadīts «Sprīdītī». Mūs visus, tajā skaitā absolventus, vieno mūsu teātra himna «Piena ceļš», skolas skatuve un daudz kopīgu atmiņu. Katrs, kas dodas tālāk plašajā pasaulē, ir gaidīts atpakaļ Viesturos.

ROBERTS SEGLIŅŠ. Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03

#SIF_MAF2023