Gleznas un nārbuļi sauc
Oktobris klauvē pie durvīm, un, ņemot jau rokā tējas krūzi, sanāk pavētīt atmiņu kambarus. Kāda tu biji, aizgājusī vasara? Tas cilvēks, kurš pirmais izdomāja, ka lielākos nospiedumus uz mums atstāj ceļš un ceļā satiktie ļaudis, noteikti nebija ar pliku roku ņemams.
Zinām arī, ka Latvija ir tik maza. Ja vien ir mašīna un šoferis, kas nepagurst, tad tā dienas laikā šķērsojama, no punkta A uz punktu B braucot. Vienmēr jau gribas arī piestāt un baudīt, un šovasar baudāmā Latvijas daļa bija tepat tuvā, bet brīžam piemirstā Vidzeme.
Es savu vasaras ceļojumu tā sapņaini varētu nosaukt «No ūdensrozēm līdz pils torņiem», bet noteikti svarīgākais šajā ceļā bija satiktie cilvēki un viņu paveiktais. Pastāstīšu un varbūt iekārdināšu arī jūs vēl košā rudenī, baltā sniegā vai pavisam drīz – vizbulīšu laikā –, laiks taču tik ātri skrien, kāpt Nārbuļu kalnā, vai uzmeklēt smēdi, kur pankūkas cep, vai mājas, kur pāris istabās iekārtota gleznu galerija.
NĀRBUĻU KALNS, ko droši vien sauc citādi, bet paugura pakājē ir «Nārbuļi». Vieta un mājas, kur pirms vairāk nekā 20 gadiem filmēja vienas dzimtas sāgu. To nosauca «Likteņa līdumnieki». Tā ir filma, kas neatstāj vienaldzīgu, to Latvijas televīzijā rāda joprojām. Šī ir vieta, ko apciemo ģimenes, smeļ spēku, kaut «Nārbuļi» ieaug pļavā un latvāņos. Šī vieta gaida jaunus likteņa līdumniekus, šai vietai vajadzīgs kārtīgs saimnieks. Foto no facebook un //www.themoviedb.org/
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv