Mani pacienti visi ir man mīļi

Zobārsta profesiju nav iespējams novērtēt par augstu. Visos laikos tai bijusi cieņas un bijības aura, savukārt pats ārsts ar savu cilvēcību tai piešķir to smalki emocionālo dziļumu, kas profesiju pārvērš par misiju, un pacienti to ļoti novērtē.

MAIJAS JENČAS pacienti, reiz viņu atraduši, savu izvēli nemaina gadu desmitiem. Tas, kas mainās, ir zobārstniecības iespējas. Kā straujajām pārmaiņām tiek līdzi paši zobārsti, saruna ar Maiju Jenču, kurai darba pieredze mērāma jau 42 gadu garumā.

***

Kā nonācāt līdz zobārstes darbam?

Mana mamma bija zobārste. Bērnībā man patika braukāties ar zobārsta krēslu. Mamma nomira, kad es mācījos 10. klasē. Kad bija jāizvēlas, ko tālāk mācīties, man gribējās kļūt par skolotāju vai par šuvēju, tomēr aizgāju uz zobārstiem. Medicīnas institūtā iestājos 1977. gadā. Man nebija neviena, kas mani balsta, tāpēc labums tolaik bija tas, ka varēju izmācīties un dzīvot no stipendijas, kas tajā laikā bija 40 rubļi. Drēbes es pati šuvu. Man bija mammas apdrošināšanas 500 rubļi, par ko varēju nopirkt mēteļus un apavus. Ar stipendiju tiešām varēja iztikt un vēl kādu reizi aiziet uz kafejnīcu.

Vai esat vietējā?

Līdz 4. klasei dzīvoju Ilūkstē, un tad pārnācām uz Matīšiem, tur bija atbrīvojusies mammai zobārsta vieta. Šobrīd es dzīvoju ar vienu kāju Valmierā, ar otru – Matīšos. Man tur ir lauku māja, dārzs.

Kur tieši esat strādājusi?

Sākumā Matīšos un arī Valmierā, bija skolā jāstrādā. Agrāk jau katrā Valmieras vidusskolā bija zobārsta kabinets un katrā divi zobārsti. Pirmā alga bija 124 rubļi, pēc nodokļiem 109 rubļi. Vajadzēja piestrādāt, un es braucu uz Bērzaini, tad vienā brīdī uz Vaidavu. Esmu strādājusi arī ambulancē «Vita». Esmu strādājusi visur kur. Un tad es izveidoju pati savu kabinetu.

Privātpraksi?

Jā, jo valsts zobārstniecība kā tāda ir praktiski likvidēta. Visus piespieda uzsākt privātprakses. Tā mums šobrīd Valmierā nav neviena valsts kabineta.

Tas ir pluss vai mīnuss?

Es teiktu, ka daļēji mīnuss. Bija reiz Mutes veselības centri, kas bija valsts dibināti. Viņu pārziņā bija arī skolas un bērnudārzi. Tagad mēs, zobārsti, nododam atskaites par bērniem, kurus redzam savos kabinetos, bet tas nav objektīvs situācijas redzējums. Ja zobārsti ietu uz skolām kā agrāk, izstāstītu bērniem visu par zobu higiēnu. Tagad veselības stundas laikam vispār noņemtas nost. Vēl kaut kur kursē mobilie zobārstu busiņi, ir Dzirciema ielā Rīgā Stomatoloģijas institūts, kas ir valsts pārziņā, bet visi citi ir privātie.

Līdz ar to viss sanāk dārgi.

Bērniem līdz 18 gadiem ir par brīvu pie tiem zobārstiem, kuriem ir līgums ar Nacionālo veselības dienestu. Bet tā ir pašu zobārstu izvēle. Es uzskatu, ka man ar bērniem ir jāstrādā. Pie manis nākuši bērni no agra vecuma, izauguši un tagad ved savus bērnus.

Ar bērniem laikam ir grūtāk nekā ar pieaugušajiem.

Ir, bet var sarunāt, un ja vēl arī vecāki no savas puses ir visu darījuši. Ar visiem esam tikuši galā, vai nu dancojot, vai dziedot. Ļauju izvēlēties – galopā vai ar polku, bet kabinetā iekšā tiekam. Ko es no savas bērnības atceros un savā darbā ievēroju, ka bērnam nekad nedrīkst melot. Man nebija no zobārsta bailes, bet, kad es biju maziņa, mamma vienā reizē pateica – attaisi muti, es tev neko nedarīšu, un izrāva man vienu kustīgu zobu. No tā laika es sapratu, ka bērniem melot nedrīkst. Ar bērniem ir jārunā.

Jums patīk savs darbs?

Jā! Es nevaru iedomāties, kādu citu darbu es vēl varētu darīt. Zobārstniecība – tas ir tas, ko protu un zinu.

Ir dzirdēts, ka zobārstiem, kā daudzām citām profesijām, arī ir arodslimības, kas uzkrājušās darba mūžā.

Protams, ir! Ceļi sāp, mugura, rokas… kas nu kuram. Es nu gan nevarētu spļaut Dievam acīs, man viss ir labi, mani glābj dārzs, bet ļoti daudziem kolēģiem manā vecumā un vēl jaunākiem jau ir arodsaslimšanas un pat grupa. Šis darbs ir ar kaitīgajiem faktoriem. Agrāk bija atzīts kā kaitīgs, bet tagad vairs neskaitās, lai gan te diendienā ir saskare, piemēram, ar ķīmiskām vielām, kā 57% fosforskābi, ar ko kodina zobu un kas iet pa gaisu, kad to skalo.

Kas jums sagādā savā darbā gandarījumu?

Visvairāk bērni, mazie, mīļie pacientiņi. Ir reizes, kad šķiet, netikšu galā, lai «iet uz narkozi», bet, kad tu ņemies un ņemies, runā un daries, un beigās esam draugi, varam apskauties, esam priecīgi viens par otru, man, godīgi sakot, tas patīk visvairāk. Arī tad ir gandarījums, kad izdodas kāds skaists darbs, piemēram, priekšzobi skaisti, un tu redzi, kā tam cilvēkam uzreiz pārvēršas skats un pašam ir prieks.

Tas ir milzīgs ieguldījums bērna nākotnē, ja viņam nav bail no zobārsta. Pietiekami daudz dzirdēts par traumām uz ilgiem gadiem.

Jā, tomēr lielākoties pie tā ir vainīgi vecāki. Bērns ir kā sūklītis, vecākiem varbūt liekas, ka bērns nedzird un nesaprot, bet viņš visu ļoti labi saprot. Ja bērns, kurš atnāk pie zobārsta pirmo reizi un saka – tu man tikai neurb un nešpricē, tad no kurienes tas ir nācis?

Vai zobārsts ar savu profesionālo aci skatās pretimnācējiem zobos kā frizieris uz matiem vai šuvējs uz apģērbu?

Jā, tas sanāk gribi negribi.

Cik mums Valmierā ir zobārstu?

Dzirdēju, ka Valmiera citu pilsētu vidū zobārstu skaita ziņā esot fenomens. Šķiet, tā tas tiešām ir. Mums kabinetu ir tik daudz, cik nekad agrāk. Diakonāta ielu faktiski vajadzētu pārdēvēt par Zobārstu ielu, jo te ielai ir tikai seši numuri, no kuriem trijos ir zobārstu kabineti.

Tajā pašā laikā ir dzirdēts, ka piekļūt tā uzreiz, ja akūta nepieciešamība, nav nemaz tik viegli vai vispār neiespējami.

Kādreiz poliklīnikā bija dežūrārsts, kas ņēma sāpošos, un ķirurgs uz raušanu, un akūtie gadījumi dienā bija pat 50. Tagad tādu dežūrārstu nav. Otra lieta, ka katram zobārstam ir savi pacienti. Kopš kovida laika, piemēram, manā kabinetā vairs neļaujam gaidīt dzīvajā rindā, bet cilvēkam pirms tam jāzvana. Saviem pacientiem ir priekšroka, bet pārējiem atrodam brīvu brīdi tajā dienā vai nākamajā. Ja esmu atvaļinājumā, tad ir grūtāk. Lūk, ja būtu valsts medicīna, kur ārstam maksā algu, tad dakterim nav būtiski, cik dienā pacientu atnāk, bet tagad privātpraksē mums ir visi apmaksājamie rēķini, tāpēc pacientu plūsmai jābūt nepārtrauktai, un tajā atrast brīvu logu ir grūti. Jaunie zobārsti arī tik daudzas stundas nestrādā, kā tas bija agrāk.

Visiem vienmēr interesē, vai zobārsts zina, kā ir, kad sāp zobs, kad rauj vai urbj?

Jā, es ļoti labi zinu, kā tas ir.

Ja kurpniekam nav kurpju un tamlīdzīgi ir noticis arī ar citiem amatiem, tad par zobārstiem gan to nevar teikt. Tieši pretēji – šķiet, ka zobārstiem pašiem veseli zobi ir dabas doti.

Tā nav, to drīzāk var teikt par mūsu bērniem, jo tas bija laiks, kad devām fluora tabletes. Man liekas, ka tabletes ir labākas par zobu pastu, kurā ir fluors, jo bērniņš jau tomēr neizmazgā zobus tik labi. Līdz desmit gadu vecumam vecākiem vajadzētu pārtīrīt, bet cik jūs esat redzējuši, ka vecāki tā dara?

Kā laika gaitā ir mainījusies zobārstniecības tehnika? Gaujas krastā klīnikas skatlogā ir eksponēts tāds brīnums kā kājminamā urbjmašīna. Tā laikam ir jau dikti aizvēsturiska lieta.

Jā, manai mammai, cik es atceros, vairs tādas nebija. Matīšos jau bija ekselenti – tur viens dakteris bija noziedojis naudu, uztaisīja zobārsta kabinetā remontu un iegādājās Valmieras novadā pirmo turbīnu – ātro urbjmašīnu. Vēlākos gados es to atkal reanimēju. Pirmās urbjmašīnas Matīšos, Bērzainē un Vaidavā, kur strādāju, bija motorītis ar šņorēm, ar pedāli palaida un urba. Tagad šīs ir tādas, kurām var regulēt ātrumu. Urbuļus mums savā laikā noskaitīja katram noteiktu skaitu kā zilumzāles, kad aizbraucām uz sapulcēm. Bija urbji ar leņķa galu un taisno galu. Leņķa gali diezgan bieži plīsa. Tos galus arī tā sauca par galiem. Atceros gandrīz anekdotisku gadījumu… Poliklīnikā, kur zobārstu kabineti, bija uzgaidāmā telpa un reģistratūra. Iet tas tehniskais čalis cauri, un reģistratore sauc: «Egīl, Egīl, Smiltiņai abi gali beigti!»

Pēc Atmodas jau droši vien sākās straujas pārmaiņas.

Jā, tad visu vairāk sākām saņemt no ārzemēm. Parādījās tāds jaunums kā gaismas plombas, bet pirmās, kas nāca no Amerikas, mums īsti nederēja. Latvietim ir tā nacionālā īpatnība, ka zobiem ir pelēcīgi brūnie toņi, bet amerikāņu plombas bija ļoti gaišas. Tā arī visu laiku ir dažādi jauninājumi, kam jāseko līdzi. Mums ir kursi. Nupat biju Madridē uz kursiem, divas dienas varēja mācīties aprīkotā telpā ar visiem instrumentiem.

Vai citur var ieraudzīt to, kā mums vēl nav?

Lielākoties viss ir tāpat kā pie mums, vienkārši var paskatīties, kā citi dakteri to dara. Pirmie kursi, ko mums ārzemnieki stāstīja, bija tādi, ka mums smiekli nāca, it kā mēs no kokiem tikko būtu nokāpuši. Tagad tā vairs nav.

Kur ņemat darbam materiālus?

Firmas pašas piedāvā. Man gan arī patīk aizbraukt uz izstādēm paskatīties kaut ko jaunu. Tādas profesionālās izstādes ir Rīgā divas reizes gadā. Tur var redzēt daudz ko interesantu. Biju arī Portugālē izstādē. Pirms tam – Beļģijā uz mācībām. Par to visu zobārstiem gan pašiem jāmaksā.

Vai jūs Valmierā visus kolēģus pazīstat?

Jāatzīst, ka to kontaktu pietrūkst. Agrāk, padomijas laikos, mums bija sanākšanas, ko sasauca rajona galvenais zobārsts. Tur mēs iepazināmies ar jaunajiem kolēģiem. Tagad nevienam nav laika un neko tādu droši vien neorganizēs, bet pietrūkst. Ar vecākajiem kolēģiem jau sazinās, protams, pakonsultējas. Tāpat, braucot uz ārzemju izstādēm un mācībām, sapazīstamies ar citiem Latvijas kolēģiem, un ir interesanta, noderīga domu un pieredzes apmaiņa.

Kas šajos gados mainījies pacientos?

Nekas daudz. Mani pacienti man visi ir mīļi. Mēs sadarbojamies. Ilgstošos pacientus es pazīstu praktiski kā ģimenes ārsts. Mēģinu glābt katru zobu, cik vien varu. Ja zinu, ka cilvēkam nav naudiņas un viņš neaizies ielikt platīti, tad glābju zobus, cik vien iespējams, lai vismaz ir, uz kā ēst. Tagad jaunajiem ir tendence raut tik ārā un likt implantus, bet ne jau visi cilvēki to var atļauties. Nu tad čibinām tos pašus.

Lai kā patiktu darbs, ir jābūt vēl kam.

Līdzsvars ir vajadzīgs, jā. Es taču izjūtu cilvēka bailes, satraukumu un tās emocijas dažkārt esmu ielaidusi sevī, ka reizēm rokas trīc… Sāp tam cilvēkam, tu domā, kā labāk darīt, palīdzēt, un dažreiz ir grūti. Tāpēc man līdzsvaram ir mans dārzs. Tur neviens nenāk, netraucē. Es audzēju ap 600 peoniju šķirnes. Man ir dažādi skujeņi, sniegpārsliņu koks un sniegpulksteņu koks.

MAIJA JENČA savā privātprakses kabinetā Valmierā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007