Ir jācīnās par vietu, kurā dzīvo

Kosta, pastāstiet, lūdzu, nedaudz par sevi!

Esmu no Grieķijas pilsētas Patrasas, no četru bērnu ģimenes. Agrāk šādas daudzbērnu ģimenes bija ierasti, taču tagad arī Grieķijā, līdzīgi kā Latvijā, vecākiem lielākoties ir divi bērni.

Studiju laikā kā pašnodarbinātais strādāju par durvju un logu montētāju, vienlaikus arī apprecējos, tāpēc studijas nācās pārtraukt. Mācības Grieķijā tolaik bija iespējams pabeigt kaut vai pensijas gados. Man pārtraukums ilga divus gadus, pēc tam visi eksāmeni tika nokārtoti un iegūts ekonomista diploms.

Kā iepazināties ar savu sieviņu?

Ar valmierieti Līvu iepazinos, kad viņas ar draudzeni atbrauca uz Grieķiju kā Erasmus programmas apmaiņas studentes. Mans draugs tolaik dzīvoja kopmītnēs, jau bija ar meitenēm iepazinies, palīdzēja viņām atrast istabiņu. Tā vienu vakaru visi satikāmies, un šīs tikšanās turpinājās. Meitenes uz Grieķiju atbrauca februārī, jūlijā jau bija jādodas atpakaļ uz Latviju. Uz Valmieru pie Līvas pirmoreiz aizbraucu jau pēc pāris mēnešiem. Viņai līdz gada beigām vēl bija jāpabeidz mācības, pa laikam draudzeni apciemoju. Kad augstskola bija pabeigta, nolēmām, ka Līva pārcelsies pie manis uz Grieķiju.

Pieteicās pirmā meitiņa, un, tā kā sieviņa vēl nebija paguvusi Grieķijā iedzīvoties, nolēmām tomēr kopā doties uz Latviju, kur jaunajai māmiņai šajā svarīgajā dzīves posmā ar savas ģimenes atbalstu būs vieglāk. Man tā nebija problēma.

Nebija bail braukt projām no saulainās Grieķijas?

Nē, jo pirms tam jau biju Latvijā pabijis, zināju, kas ir ziema, laika apstākļi mani nebaidīja. Katru gadu braucam uz Grieķiju, agrāk vasarā tur palikām pat mēnesi un vēl ilgāk. Tagad sanāk retāk, jo nav tik daudz brīva laika.

Kā sākumā gāja ar darba meklējumiem?

Meklēju dažādus variantus. Vispirms mēģināju iestāties pie kāda darbā, bet atsaucības nebija. Tā kā turēju kontaktus ar Grieķiju, tur man bija iespēja pāris mēnešus gadā pastrādāt. Nopelnīto naudu sūtīju savai ģimenei. 2012. gadā sāku un kādus sešus gadus turpināju te, Valmierā, strādāt kā pašnodarbinātais, tad nodibināju savu SIA «Hasko», nodarbojamies ar logu un durvju uzstādīšanu, arī ar remontiem. Tagad ar darbiem viss labi.

Vai dienvidnieks ar ziemeļnieci var labi saprasties? Neesat Līvai par ātru?

Nē, tieši otrādi. Mēs Grieķijā esam vairāk nesteidzīgi, te esmu pieradis, ka visam jābūt laikā. Līvai patīk, lai viss labāk notiktu ātrāk nekā kavētos. Es to esmu pieņēmis un cenšos. Arī attiecībās ģimenē viņa ir aktīvāka, kā pedagogs Līva vairāk nodarbojas ar bērniem, iesaistās viņu dzīvē. Mums tagad ir jau trīs bērni – meita un divi dēli.

Esat labi apguvis latviešu valodu. Vai ģimenē sarunājaties arī grieķu valodā?

Līva, dzīvojot Grieķijā, valodu apguva kursos, bija jau sasniegusi pirmo līmeni. Arī ar maniem vecākiem viņa runā grieķiski, un viņi Līvu uzskata par savu bērnu. Mūsu meita arī prot grieķu valodu, jo, kad braucām uz Grieķiju un tur palikām ilgāk, viņai bija iespēja sarunāties ar manas māsas bērniem. Līva mani visu laiku mudina ar dēliem runāt grieķiski, lai viņi varētu komunicēt ar maniem vecākiem, kuri angliski daudz nesaprot. Es ar dēliem arī cenšos pārsvarā runāt grieķiski. Vecākais jau nedaudz runā pretī, ir gan jāpalabo. Jaunākais saprot, ko viņam saku, bet pats vēl daudz grieķiski neatbild. Un, jo biežāk bērni dzird šo valodu, jo vairāk tā iepatīkas.

Patiesībā tā valodas mācīšana sanāca ar nelielu kavēšanos, jo pats vēlējos labāk apgūt latviešu valodu. Arī brīvā laika nav daudz, jo mēs ar Līvu strādājam, bērni mācās un apmeklē pulciņus.

Kurš no jums abiem gatavo ēst?

Tagad ēst gatavot iemācījusies arī meita, viņai tas ļoti patīk. Pēta un izmēģina receptes no pavārgrāmatām. Sieva gatavo un arī es kādreiz kādus grieķu ēdienus. Ja nesanāk laika, pasūtām.

Ko darāt brīvajā laikā?

Mums visiem patīk ceļot. Tepat pa Latviju, arī pa Igauniju. Mums patīk nedaudz izkāpt no rutīnas, un ceļojot cilvēks var paplašināt savu horizontu, iegūt jaunas emocijas, kļūst pozitīvāks, nospraust jaunus mērķus. Tad ir arī iemesls pieredzēto kopīgi pārrunāt. Tas ir ļoti svarīgi.

Vai pašam ir arī kāds hobijs brīvajam laikam, lai gan tā nav daudz?

Cenšos skriet. Tā kā man ir fizisks darbs, vakaros esmu noguris, bet, atzīstu, tas reizēm kalpo kā iemesls nedarīt. Sevi ir jāmotivē, tad arī visu var. Līvai un meitai arī patīk sportot, abi dēli iet futbolā.

Kas, Kosta, jums patīk Latvijā?

Te ir mana ģimene, un, kur ir mana ģimene, tur ir mājas. Tās nevar nepatikt, un nevēlos neko mainīt. Arī citi man jautājuši, kāpēc no siltas zemes esmu pārcēlies uz šejieni. Bet, ja silti saģērbsies, aukstumu nejutīsi. Nav jau jāstāv ārā mīnusos. Te pat mājās ir siltāk nekā Grieķijā, jo te ir laba apkure, mājas siltinātas, pielāgotas ziemas apstākļiem. Grieķijā nav mīnusi, bet ir zemāki grādi. Jā, un te ir četri gadalaiki... Ir labi, ja ziemā ir sals, vasarā silts, bet nu jau arī Latvijā tā īsti nav.

Šis bija pirmais gads, kad mēs ar sievu rūdāmies aukstā ūdenī, esam roņi. Es biju izbrīnīts, ka varu to izturēt. Vēl pirms pāris nedēļām gājām ūdenī, un vislabāk ir, ja arī ārā ir mīnusi.

Te ir skaista daba, daudz zaļumu. Grieķijā nav tik daudz mežu, vasarās daudz ugunsgrēku, kas tos izposta, ir arī daudz kalnaināks, nav tik līdzens reljefs kā Latvijā, tāpēc nav tik daudz pastaigu taku.

Man patīk Valmiera. Sākumā kādu pusgadu dzīvojām Rūjienā pie sievas vecākiem, tad pārcēlāmies uz Valmieru un kādus četrus gadus īrējām dzīvokli. Kad ar darbiem sāka iet labi, iegādājāmies paši savu dzīvokli, kādus piecus sešus gadus tur nodzīvojām. Tagad jau dzīvojam pašu uzbūvētajā privātmājā. Cilvēkiem vajag mērķus, tikai tad var virzīties uz priekšu. Galvenais, lai veselība turas, tad arī var atrast veidu, kā tikt uz augšu.

Vai Valmierā ir vēl kāds grieķis?

Valmierā nav, Rīgā, Siguldā gan. Mums, grieķiem, ir sava WhatsApp grupa. Arī citi, tāpat kā es, Latvijā nonākuši, apprecoties ar latviešu meiteni.

Kāda ir sajūta, cittautietim dzīvojot citā valstī?

Es jūtos te pieņemts, nejūtos svešs starp latviešiem. Varbūt tas tādēļ, ka zinu latviešu valodu. Latvieši padomju režīma dēļ daudzus gadus dzīvojuši tā kā noslēgti, bet cilvēki mainās, vēlas vairāk baudīt dzīvi, socializēties. Grieķiem tas ir ļoti svarīgi – pasēdēt kopā pie kafijas tases, parunāties. Un kafija nemaz nav tā svarīgākā.

Mums ar Līvu pēdējā laikā patīk visur braukt ar mašīnu. Arī līdz Grieķijai un atpakaļ, pāris dienas paliekot Itālijā. Arī bērniem ceļojot horizonts kļūst plašāks.

Kā pašam liekas – vai Latvijā dzīve ir droša?

Runājot par drošību – gribētos, lai cilvēki ir pozitīvāki, lai nebaidās no tā, ko dzird apkārt runājam. Ir jāuzskata, ka Latvija ir viņu mājas, un tās ir jāaizstāv, cik vien var. Ja nevar fiziski, tad ar pozitīvām domām, nevis apsverot, ko darīs, ja būs karš. Tas izklausās šokējoši, jo mums, grieķiem, par to visu ir cits viedoklis. Mēs savu māju vienmēr esam aizstāvējuši, uzskatām, ka nedrīkst baidīties, ja kāds ir stiprāks par tevi. Grieķijai vēsturiski nav labas attiecības ar Turciju, bet 99 procenti grieķu nekad neteiktu, ka turki ir stiprāki un ka mēs neko pret viņiem nevaram izdarīt. Tieši otrādi sacītu – neviens te nenāks, te ir mūsu mājas, darīsim visu, lai sevi aizstāvētu. Ja esi mazs, tas nenozīmē, ka esi arī vājš. Ja ienaidnieks redz, ka esi vājš un gatavs mukt prom, viņš ienāks un teiks – ejiet jūs no šejienes ārā.

No saviem paziņām dzirdu, ka tad, ja sāksies karš, jābrauc prom no Latvijas. Bet es te esmu uzbūvējis māju un man tā jāaizstāv. Latvija nav viena, tā ir Eiropas Savienībā un NATO. Nevajag klausīties, ko apkārt runā, un domāt savus scenārijus. Jābūt lepnam par savu valsti un savu ģimeni, arī pašam par sevi. Vieglāk brīvību aizstāvēt nekā to zaudēt un no jauna par to cīnīties. Neesmu nekāds nacists, bet ir jācīnās par vietu, kur tu dzīvo, nedrīkst savu valsti nodot.

KOSTA HASANI. Foto no Kostas Hasani personiskā arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007