Nodokļi pārtikas precēm

Tā dēvētajā vecajā Eiropā tradicionāli ir zemi vai pat vispār nav nekādu PVN pārtikas precēm. Piemēram, Lielbritānijā un Īrijā nodokļu likme pārtikas precēm līdzinās nullei, Vācijā tā ir 7% utt., kamēr Latvijā — 21%, kas nozīmē, ka piekto daļu jebkuras oficiāli iegādātas pārtikas preces cenas veido PVN, un šis nodoklis nepavisam nav vienīgie pircēja papildu izdevumi. Rezultātā Latvijā pārtika ir dārga, bet daudzi labu ēdmaņu var atļauties ne katru dienu. Pēdējais fakts cita starpā ilgtermiņā būtiski ietekmē sabiedrības veselību un palielina izdevumus veselības aprūpei. Regulāra vai visas Mendeļejeva tabulas, pēc kādas aizdomīgi izskatās daudzas pavisam zemo cenu tā dēvētās pārtikas preces, lietošana uzturā nu nekādi nav dēvējama par veselīgu dzīvesveidu.Tāpat Latvijas valsts ar entuziasmu zāģē zaru, uz kura pati sēž, — pie mums, par spīti visām vētrām, joprojām pastāv daudz nelielu uzņēmumu, kas ražo visaugstākajiem standartiem atbilstošu pārtiku, tikai šo produktu paš-izmaksa ir augstāka nekā precēm no konveijera, bet nodokļi padara cenas tādas, ka liels skaits cilvēku uz mazo ražotāju veikaliņiem vispār dodas kā ekskursijā.Galvenais arguments, iebilstot pret PVN pārtikas precēm samazināšanu, skan: samazinot Latvijā PVN pārtikai līdz 12%, valsts budžeta ieņēmumi samazināsies par 200 miljoniem eiro, bet tas jau līdzinās Latvijas aizsardzības budžetam. Nevaram atļauties, tā teikt. Bez tam efekts no PVN samazināšanas būšot īslaicīgs, jo pārdevēji un ražotāji izmanīšoties atkal paaugstināt cenas. Un arī pelēko ekonomiku zemāki nodokļi nesamazināšot — pašmāju zemnieki kā andelējuši savus kartupeļus un puscūkas no rokas, tā turpināšot to darīt. Vārdu sakot — valstij nekādu ieguvumu, tādēļ visam jāpaliek pa vecam, un punkts.