Pa Valmieras minerālūdens pēdām. II
Pirmo atmiņu gabalu par Valmieras minerālūdens atrašanu un grandiozajiem plāniem tā izmantošanā beidzām ar Otro pasaules karu, solot turpinājumā ieskatīties minerālūdens ceļos kaimiņpilsētā Cēsīs. No šīs domas neesmu atkāpies ne soli, tieši tāpēc novembra sākumā savā dzimtajā pilsētā apciemoju kādreizējo Cēsu alus darītavas jeb alus darītavas Cēsu alus direktoru KĀRLI TOMSONU.
Viņš šajā nozarē ilgus gadus pavadījis, vēl nesen bija arī Latvijas Alus darītāju brālības vadītājs. Mūsu abu gaitas pirmoreiz krustojās pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās, kad, šķiet, kā Cēsu 1. vidusskolas ceturtās klases skolnieks, vienu mēnesi vasaras brīvlaikā nostrādāju Cēsu alus brūzī, kā tautas valodā sauca šo uzņēmumu. Joprojām esam labos draugos ar Kārli, mūs vieno arī dalība Rotari klubos savās pilsētās. Pie vienas no manām darba dienām tovasar, kas ciešā saistībā ar Valmieras minerālūdeni, vēl atgriezīsimies, taču vispirms ar Kārļa gādību ieskatīsimies Valmieras minerālūdens gaitās Cēsīs vēl pirms kara.
Atrasts Augļu dārzā... Manam lūgumam sameklēt kādus papildus pieturas punktus Valmieras minerālūdens gaitām Cēsīs Kārlis bija atsaucies ar lielu entuziasmu – gan savu privāto arhīvu pārskatījis, gan Cēsu muzejā pabijis... Tā nu dabūju redzēt unikālu liecību – pirmskara Cēsu akciju sabiedrības Augļu dārzs valdes sēžu protokolu grāmatu no 1928. gada, ar rokrakstā fiksētiem lēmumiem, arī skaitļiem. Lūk, kā tur aprakstīto pēc mūsu abu sarunas rakstveidā fiksējis Kārlis Tomsons: «Vēlreiz pārskatīju pirmskara akciju sabiedrības valdes sēžu protokolus, atradu, ka 1930. gada 30. marta protokolā tiek runāts par 1930. gada budžetu, un tajā norādīts, ka sabiedrībai 1930. gadā jāmaksā sekojoši nodokļi: akcīzes — 80000 lati, kultūras un ceļu fondam — 20000 lati, vīna bandroles — 3000 lati, minerālūdens bandroles — 8000 lati, dažādi nodokļi — 1200 lati un zīmogu markas — 1500 lati. Man nav īsti skaidra Latvijas brīvvalsts nodokļu sistēma un likumdošana, tāpēc nezinu, kas ir bandroles nodoklis. Tomēr to var ņemt vērā. Kā saka, akciju sabiedrības protokoli – arī ieraksti dažos turpmākajos gados — netieši apstiprina, ka minerālūdens varētu būt pildīts Cēsīs. Cik zinu, toreizējais Kokmuižas alus brūzis (piederēja vācbaltiešiem) un arī Naukšēnu alus darītava to pirms kara nav pildījuši.» Tā kā Valmieras minerālūdens pildīšana Cēsīs pieminēta arī šīs publikācijas pamatā esošajā pētījumā Valmieras minerālūdens praktiskā izmantošana komercdarbībā, tad akciju sabiedrības Augļu dārzs valdes sēžu protokolu grāmata šo faktu apstiprina. Interesanti, ka Cēsu akciju sabiedrība ar dikti jau intriģējošo nosaukumu Augļu dārzs ražoja gan alu, gan arī nelielos daudzumos vīnu un, protams, arī pildīja pudelēs minerālūdeni. Esot arī augļu konservi Augļu dārzā gatavoti. Valdes sēžu protokolu grāmata finišē 1940. gada jūnijā.
Valmiera – Cēsis – PSRS Interesantas ziņas Kārlim arī par Valmieras minerālūdens Cēsu pēckara periodu, jo laikā, kad vadīja alus darītavu, viņš mācījās PSRS Tautsaimniecības akadēmijas Tautsaimniecības institūtā Maskavā. Kārlis Tomsons atceras: «Būtībā Cēsu alus pēc kara bija vienīgais minerālūdens ražotājs Latvijā, jo neviens cits uzņēmums padomju laikos to šeit nedarīja. Lūk, te ir mans diplomdarbs, kuru savulaik krievu valodā uzrakstīju, beidzot institūtu. Darbu rakstīju par ražošanas efektivitātes paaugstināšanu apvienībā Cēsu alus. Šajā darbā esmu izmantojis reālus skaitļus no 1975. gada, tur ir arī plānotie ražošanas apjomi līdz pat 2000. gadam (smejas)!
GANDRĪZ TĀPAT. Nu jau daudzus gadus klusējošais Cēsu alus brūzis (no pagalma puses) šogad 14. novembrī. Atļaušos apgalvot, ka vizuāli nekas daudz tur nav mainījies kopš manas pirmās darba vasaras.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv