Pa Valmieru ar paceltu galvu
Vakar apaļi 80 apritēja vienam no cienījamākajiem valmieriešiem, pensionētam skolotājam ar pusgadsimta darba stāžu, Triju Zvaigžņu ordeņa komandierim IVARAM BRIEDIM. Neilgi pirms jubilejas tikāmies, lai atcerētos nozīmīgākos pagriezienus gaviļnieka mūžā.
Skarbie pēckara gadi
Mācīties sāku 1948. gadā Cēsu rajona Veselavas septiņgadīgajā skolā, jo 1944. gadā mēs no Valmieras aizbēgām un nonācām Veselavā. Skola nebija liela, pārdzīvoju 1949. gada martu, kad sestdienas rītā no Vidzemes šosejas iebrauca divi pajūgi, katrā sēdēja divi bruņoti vīri – kučieris un vēl viens līdzi. Pēc brīža ienāca klasē, no manas klases paņēma divus – zēnu un meiteni, bet ne no vienas ģimenes, un vēl trešo no citas klases. Par viņu tālāko likteni sīkāk neko nezinu, tāpat uz Sibīriju aizveda arī manas mammas māsas ģimeni.
Zīmīgi, ka man matemātiku mācīja Latvijas karoga autora Jāņa Lapiņa brālis Pēteris Lapiņš. Bija stingrs skolotājs, atceros viņu ar bijāšanu un cieņu, kaut gan reiz bija jādzied krieviski viena dziesma un es tās laikā sagrozījos un viņš kā man deva pa pirkstiem ar savu vieglo, mazo rādāmo kociņu, tā tas salūza, bet man dusmu nebija, vienīgi cieņa. Savukārt latviešu valodu un ģeogrāfiju mācīja turpat no skolas kaimiņos izsūtītās ģimenes dēls, kurš tajā liktenīgajā naktī bija dežūrējis skolas internātā un netika aizvests kopā ar pārējo ģimeni. Es tikai vēlāk, kad pats sāku strādāt, iedomājos, cik skolotājiem tajā laikā bija grūti – viņi bija strādājuši Ulmaņa laikā, 1940./41. gadā viņiem vajadzēja strādāt pie krieva ar citu ideoloģiju, vācu laikā atkal cita ideoloģija, atnāca krievs atpakaļ un atkal cita ideoloģija.
GUNTIS GLADKINS (no kreisās) un IVARS BRIEDIS 6. septembrī Likteņdārzā piemiņas plākšņu gadā atklāšanas pasākumā. Plāksnes uzstādītas pēc Ivara ierosmes, lai godinātu 38 balsojušos par Latvijas neatkarību 1918. gadā un 138 balsojušos 1990. gadā. Sandras Kalnietes biroja foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv