Par dienišķo maizi
Rudenī pirms vairāk nekā 60 gadiem, būdams nepilnus trīs gadus vecs, ļepatoju nopakaļ tētim, kas sēja rudzus. Arī man bija pašam sava sētuvīte no miltu sieta, un, atdarinot tēta kustības, es cītīgi kaisīju graudus tīrumā, kur tie pēc tam tika ieecēti, lai aug.
Vasarā tēvs pēkšņi un negaidīti, vijoli spēlējot, aizgāja Mūžībā. Viņa sēto rudzu lauku, vicinot vienroci, nopļāva, kūlīšos sasēja un statiņos salika mamma ar savas mammas māsu Anniņas tanti. Kādu nedēļu pēc tam atbrauca kuļmašīna, graudi tika izkulti, kādu laiciņu žāvēti, vētīti, sabērti maisos un nolikti koridorā līdz laikam, kamēr tiks vesti uz dzirnavām, lai samaltu miltos.
Tolaik veikalos nopērkamās maizes sortiments bija ļoti trūcīgs – divu veidu baltmaize par 12 un 22 kapeikām kukulītī, rupjmaizes ķieģelītis arī par 12, bet tikt pie klona maizes, ko cepa Raunā, jau bija liela veiksme.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv