Par sajūsmu vietā un nevietā
Pirms vairākiem gadiem, kad Ziemas mūzikas festivālu programmas veidoja Aivars Cepītis, uz Valmieru aicinot nevis šovmeņus un leijerkastniekus, bet nopietnus māksliniekus ar nopietnu repertuāru, bija prieks uzklausīt Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas pedagogu uzslavas valmieriešu publikai, kas esot neparasti saprotoša un ar liekiem aplausiem netraucējot mūziķu priekšnesumus. Toreiz lepni izslēju krūti, skaidrodams, ka tas manas audzināšanas rezultāts, vai katrā rakstā atgādinot par labas uzvedības kultūru koncertos. Taču, kā dzied dziesmā Nora un Viktors, viss nāk un aiziet tālumā...
Par to nācās pārliecināties nesenā kopkoncertā ar studentu orķestri no Amerikas Savienotajām Valstīm Valmieras Kultūras centrā — lai arī pie ieejas katram apmeklētājam tika pasniegta programma ar amerikāņu orķestra atskaņojamajiem skaņdarbiem, reti kurš bija pievērsis uzmanību, ka tajā ietverts ne viens vien lielās formas darbs ar vairākām daļām. Lieta tāda, ka starp šīm daļām, lai arī cik izteiksmīgs un sajūsminošs būtu solista instrumentālista vai orķestra priekšnesums, nav pieņemts aplaudēt, bet darīt to tikai tad, kad skaņdarbs izskanējis pilnībā un izpildītājs vai diriģents, pret publiku pagriezies, paklanās.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv