Pārdomas pie Tūteres ozola dēla
Kad sāku cilāt dižkoku tēmu, mans kādreizējais klasesbiedrs Atis Kalējs izteica vēlējumu, lai pastāstu arī, kā klājas Latvijas paša senākā – Tūteres – ozola dēlam.
Par to, ka Burtnieku ezera ziemeļgalā Salacas labā krasta pusē kādā meža klajumā augušais Tūteres ozols – viens no pēdējiem upurozoliem – bija tiešām visgarāko mūžu nodzīvojušais visā Baltijā, liecina ne tikai kādreiz tā vēl dzīvajā stumbrā veiktie mērījumi, bet tieši vēstures liecības. Lai gan arī tās nedod īsti ticamu vēstījumu, cik tad pavisam gadu ozolam bija. Kad 11. gadsimtā vēstures ierakstos parādās pirmās uz Tūteres ozolu attiecināmās ziņas, jau tad tam vajadzēja būt vismaz pāris simtus gadu vecam, jo jaunāku un mazāk dižu koku taču par svētozolu neizraudzītos. Bet šai vietai cauri ceļojošo pieraksti liecina, ka pie šī ozola pulcējušies vietējie ļaudis, lai svinētu savus svētkus un godinātu senču Dievus. Vēl viena liecība par jau dižu koku ir no 1127. gada, kad sāmsalieši, klejojot pa Ziemeļvidzemi, pie šī ozola upurējuši vietējiem zemniekiem atņemtu aunu (arī par upurozoliem izraudzījās tikai dižākos!).
DĒLAM SPĒKU DODOT. Gadu tūkstoti pārdzīvojušais Tūteres ozols ar pēdējo šķēpeli it kā vēl cenšas dēlu no vējiem sargāt. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv