Personiskais pret bezpersonisko
Sestdien Valmierā pie autoostas iznāca pastāvēt pat uz ielas rindā pēc «Liepkalnu» gardumiem, tik daudz todien tur bija kārumu gribētāju. Arī kāds puisītis kopā ar omi. Dzirdēju, kā viņa mudināja mazbērnu varbūt lieki netērēt laiku, jo mājās jau šis tas gards esot. Nē, puika tomēr bija apņēmības pilns rindu izturēt, pašam, lūk, kabatā esot mammas dotie divi eiro. Kad nu arī mēs tikām maiznīcā, rindā abi bijām blakus, jo ome palika uz ielas pieskatīt velosipēdu. Puika man vaicāja, vai par to naudiņu viņam sanākšot kārotais. Nodomāju – nez kādu kūku dēļ gan mazais bija gatavs tik pacietīgi gaidīt? Izrādās – pavisam vienkāršas siermaizītes ar zaļumiem dēļ. Tādu neesot nekur citur Valmierā! Šis atgadījums vedināja uz pārdomām.
Lai gan pēdējā laikā arī sadzīvē ienākošās modernās tehnoloģijas arvien uzstājīgāk it kā patērētāju ērtību labā spiež mūs uz bezkontakta norēķiniem un bezkontakta attiecībām, tomēr tāda lieta kā rinda nebūt nav tik viegli un ātri izspiežama no mūsu ierastās ikdienas. Un vai maz arī vajag? Katram taču joprojām pastāv izvēles brīvība, kur un kā viņš nolemj tikt pie kārotās preces vai pakalpojuma – ar kontaktu vai bez tā.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv