Pie zemes turoties

Pēc arodskolas beigšanas pastrādājis SIA Naukšēni galdniecībā par galdnieku, bet sapratis, ka tas tomēr nav īstais aicinājums – darīt kaut ko citiem. Tobrīd radusies iespēja strādāt Rīgā, tomēr pēc divarpus gadiem jutis, ka negrib dzīvot uz bruģa, ka vajag atgriezties uz zemes, jo, ja uz bruģa uzlīst kārtīgs lietus, tad var arī noskalot renstelē.

Vai galvaspilsētā arī biji galdnieks?

Nē, apguvu pavisam citu – elektriķa – profesiju un strādāju tādos lielos objektos kā lidosta Rīga, TEC 2, Tukuma lidosta, Lielvārdes militārā lidosta, kur es tagad netiktu ne tuvumā. Tad laimīgā vai nelaimīgā kārtā 2008. gadā valstī sākās krīze, atgriezos atpakaļ Naukšēnos un īsti nesapratu, ko darīt. Bija tēva iegādāts traktors MTZ 80, un tad viens blakus novada zemnieks Ivars Šmits teica tā: Ivo, turies pie zemes, zeme tevi pabaros. Tobrīd vēl nesapratu, ko viņš ar to mēģina man izstāstīt, un tad, nedaudz iedziļinoties viņa teiktajā, nolēmu paklausīt. Sākumā bija nieka 2 hektāri – lauks, kurā vairāk stabu nekā labuma, neviens lielais zemnieks to neņēma, jo vieta neparocīga, stabi traucē tehnikai. Iestādīju kartupeļus, iesēju labību, paralēli strādājot SIA Naukšēni par traktoristu. Tad es sāku saprast, kā vajag, un varbūt ieraudzīt arī to, kā nevajag darīt. Kad SIA Naukšēni mainījās priekšniecība, nesaņemot konkrētas atbildes uz saviem jautājumiem, sapratu, ka ar jauno priekšnieku man nebūs pa ceļam. Tad sāku vērtēt, ko es pats varētu darīt. Cilvēki bija padzirdējuši, ka esmu no SIA aizgājis, piedāvāja apstrādāt zemes platības, mazos piemājas lauciņus, kuri lielajiem zemniekiem neinteresēja, un es sapratu, ka tā ir mana iespēja, kas jāizmanto. Tā es iekāpu vilcienā – tas nekas, ka pēdējā vagonā, tomēr iekāpu. Tā lēnām, lēnām, kamēr šobrīd esmu ticis līdz 60 ha apsaimniekošanai. Man patīk, ka nākamais gads ir bioloģisko zemnieku viena posma beigas, kad varēs ņemt  60 ha papildu platības, tā ka vēl ir iespējas, kur augt. Pērn iesāku un šogad pabeidzu bioloģiskās lauksaimniecības kursus, un mans mērķis ir darboties galvenokārt bioloģiskajā lauksaimniecībā, tajā es redzu perspektīvāku nākotni gan no Eiropas, gan no apkārtējās sabiedrības puses, jo, uzlabojoties dzīves apstākļiem, cilvēki var vairāk atļauties un viņi grib iegādāties kvalitatīvāku, ekoloģiskāku bioloģisko produkciju. Papildus vēl ir nedaudz mežiz­strāde, lai ziemas periodā nebūtu jāsēž mājās. Paldies arī sievai Antrai, kura šobrīd ir mana darbiniece SIA Kalnkraujas gaļas apstrādes un pārstrādes jomā, savā mājas konditorejā gatavojot salātus, gaļas plates un citus svinību galda klāšanai nepieciešamus izstrādājumus (Par viņu varēja lasīt kādā no iepriekšējiem Liesmas pielikumiem Naukšēnu novadā – J.C.).

Kuras kultūras tiek audzētas tajos 60 hektāros?

Galvenokārt graudaugi – ziemas rudzi, ziemas kvieši, vasaras kvieši, mieži un auzas. Ar pārējām kultūrām neeksperimentēju, tā kā pupas pārāk labi garšo meža zosīm. Es viņas varu pabarot kādā citādā veidā ar citiem kultūraugiem. Ar ziemas kviešiem viņas jau gana pamielojušās, tā ka desmito tiesu es atdodu nevis baznīcai, bet dabai. Nesēju arī rapsi, jo nepatīk, ka apkārtējie biškopji no tā cieš, nevarēdami reģistrēt savas saimniecības kā bioloģiskās. Otro gadu sēju sarkano āboliņu pasējā, lai, tuvojoties bioloģiskajai saimniekošanai, nebūtu tik daudz jāizmanto minerālmēsli un ķīmija, – aizpērn āboliņu iesēju 0,8 ha platībā, nezinādams, ka atbalsts pienākas platībām no 1 ha, toties man izdevās nākamajā rudenī pēc auzām nokult āboliņu, izžāvēt, un nu es varēšu sēt pats savu materiālu, jo āboliņa sēkla nav no tām lētākajām. Izaudzēto realizēju caur Arņa Ķibera vadīto kooperatīvu Daiva Rūjienas novada Jeru pagastā. Bez Arņa un Andra Liepas man iesākt būtu daudz grūtāk, jo naudas pietika vai nu sēklai, vai minerālmēsliem – ļoti liels paldies viņiem, ka man uzticējās, un es ceru, ka neesmu viņus pievīlis. Paldies arī manam tēvam, kurš ļoti daudz palīdzējis, uzticot savu tehniku, kaut sākumā varbūt īsti neticēja, vai viss iecerētais izdosies. Šobrīd visu esmu sasniedzis, iztiekot bez kredītiem. Esmu pateicīgs arī blakus novadu zemniekiem, jo savā pagastā zemnieks zemniekam tomēr nav īsti draugs. 

Sākotnēji pirms gadiem 10 nebija pat laba arkla, ar ko sastrādāt zemi, tad ar tehniku izlīdzēja z/s Ozoliņi tajā brīdī, kad paši nestrādāja, respektīvi, pa nakti. Bet ar norunu – tiklīdz mana apstrādājamā teritorija pārsniegs 20 ha platību, būs jākuļas tālāk saviem spēkiem, lai mācītos pats pelnīt un rēķināt. Joprojām mums ir ļoti labas attiecības – ja man vajadzīgs aizņēmums, nav jāiet klauvēt pie bankas durvīm, bet ir tikai jautājums cik? un kad tev vajag? Vēl man palīdzējis Armands Taims – arī viņam ļoti liels paldies.

Trešo gadu mēģinu kartupeļus. Viss bija veiksmīgi līdz šim  vīrusam, kas tagad ierobežo mūsu pārvietošanos, jo bija sarunāts no Vācijas ievest kartupeļu šķirni. Diemžēl šogad to nedabūšu, tā kā Vācija ir uzlikusi aizliegumu izvest pārtikas produktus un augstas klases sēklas materiālu ārpus savas valsts robežām. Epidēmijas dēļ nācās pārtraukt piegādi Rūjienas vidusskolai, taču praktiski visus kartupeļus esmu notirgojis privātajā sektorā, jo cilvēki vairāk dzīvo mājās, nebrauc uz ēdnīcām un kafejnīcām vai cita veida ātrajām ēstuvēm.

Vai tu viens pats tiec galā ar visiem darbiem?

Ļoti daudz palīdz tēvs un sieva, jo es nevaru nogādāt uz lauka vienlaikus divas vai trīs tehnikas vienības, tā ka šobrīd ir arī viens strādnieks uz pusslodzi. Lai es viņu nodarbinātu pilnu darba laiku, valsts prasa savu tiesu, un nav starpības, vai tev ir 60 vai 600 ha. Neteikšu neko sliktu, nodoklis ir jāmaksā, nevar nemaksāt, jo pretējā gadījumā seko sankcijas. Es uzskatu, ja valsts uzliktu lielajiem zemniekiem platību maksājumu griestus un vairāk atbalstītu mazās saimniecības, valsts tikai iegūtu, jo, ja tas turpināsies tā kā šobrīd, daudzas mazās saim­niecības, kuru īpašnieki ir jau gados, bet jaunie iesākto turpināt neraujas, vienkārši likvidēsies. Būs diezgan bēdīgi, stāvēs tukšas mājas ar izartiem pievedceļiem.

Cik liels tagad ir tavs traktoru parks?

Pērku lietotu tehniku, jaunu pircis neesmu nevienu. Pirms trīs mēnešiem tehnisko apskati izgāja 14 vienības – T16, divi T25, trīs MTZ, nesen iegādātais T150K, kombains, vācu zāles pļāvējs un vairākas piekabes. Tas viss nācis lēnām un pamazām, iespējams, dažu labu agregātu esmu izglābis no lūžņu bāzes, savedot tādā kārtībā, ka iepriekšējais saimnieks to vairs nepazīst. Es uzskatu, ka, lai labi saimniekotu, ir jāsāk ar mazumiņu, lai izprastu, kā viss darbojas.

Tev atliekot laika arī paš­darbībai...

Jā, es dziedu Naukšēnu vīru ansamblī, tas man tāds hobijs, kas ļoti labi sakrīt ar ziemas periodu, kad uz lauka nav ko darīt. Tagad, sakarā ar visiem koncertēšanas liegumiem, ir sajūta, ka man tā visa pietrūkst. Mans brālis, kas arī palīdz saim­niecībā, cik vien var, mēdz teikt, ka uzreiz iespējams pazīt – tur Ivo brauc, jo var dzirdēt, ka svilpo. Mūzika mani uzlādē kā baterija, ja es nesvilpoju, nedziedu vai nedungoju, tad es par kaut esmu dusmīgs, bet tas gan ir ļoti reti. No kurienes tas manī – grūti teikt, jo nav mani vecāki pārāk muzikāli. Varbūt tas man no bērniem: vecākais dēls Niks, meita Nikola un jaunākais Niklāvs, visiem vienā dienā vārda dienas. Iznāca tā, ka vecākais dēls izvēlējās vārdu četrus gadus jaunākajai māsai, jo viņam bērnudārza grupiņā bija meitene vārdā Nikola. To­brīd šis vārds vēl nebija kalendārā, bet jau nākamajā gadā to ielika 6. decembrī. Sievai biju teicis, ka ātrāk viņu neprecēšu, kamēr mums nebūs trīs bērni, viņa to zināja kopš pirmās satikšanās reizes Ozolu arodvidusskolā. 2015. gadā apprecējāmies, kāzas notika Naukšēnu muižā, bet 26. martā dzimušais dēls tika nosaukts par Niklāvu. Jāteic, ka bez sievas es nebūtu nekas, jo būtu viens.

Man dzīvē kaut kā ir paveicies ar cilvēkiem, kuri ir apkārt. Teikšu godīgi, ka nekad neesmu īsti meklējis darbu – darbs pie manis vienmēr atnācis pats, un kādreiz ir bijis, ka man tas ļoti patīk. Esi arī brīvprātīgajos ugunsdzēsējos...

Deviņdesmito gadu beigās Rencēnos pirmo reizi piedalījos ugunsdzēsības sporta sacensībās. Kā pēc tām teica Linda Čākure – mēs viņiem visiem tur pogas izgriezām, jo Ivo bija tik ātrs un operatīvs, ka sāncenši vienkārši nesaprata, ko viņš dara, bet viņš izdarīja. Nupat prāvā brīvprātīgo pulkā ar divu metru distanci apsveicām Lindas tēti Andreju Rulli jubilejā – tādu apsveikumu vēl nebiju piedzīvojis: stāvējām aplī, bet jubilārs vidū ar mājieniem attālināti pateicās sveicējiem. 

Darboties ugunsdzēsībā nedaudz pārtraucu, kamēr mācījos Ozolos, bet, kopš esmu atgriezies no Rīgas, 2017. gadā katram gadījumam nokārtoju visas CSDD iespējamās transporta vadītāja tiesības, izņemot tramvaja un trolejbusa, jo Naukšēnos tiem neredzu perspektīvu. Vienubrīd oficiāli skaitījos pašnodarbināts bezdarbnieks, jo ziemā ienākumu nav – graudi ir notirgoti jau rudenī. To izmantoju, lai iegūtu C kategoriju un pēc pāris mēnešiem arī CE, vēlāk arī autobusa vadītāja tiesības, bet pašā pēdējā piegājienā nokārtoju motocikla vadīšanas eksāmenu – citi ar to sāk, es ar to beidzu. Tiklīdz biju ieguvis C kategoriju, uzreiz zvanīja Andrejs: Ivo, bet tu jau tagad kā brīvprātīgais būsi šoferis, vai ne? Es viņam: Andrej, nu, protams, ka būšu! 

Es varu ļoti lepoties ar Naukšēniem. Braucot riņķī apkārt pa pierobežas pagastiņiem un novadiņiem, citu skats uz dzīvi ir tāds padrūms, bet mums tik pozitīvs – ja arī kādreiz pašvaldībā vajag padomu vai atbalstu idejai, tad atbilde skan – uz priekšu, vajag tikai darīt. Lai visiem tā būtu paveicies kā Naukšēniem ar novada pašvaldību un priekšsēdētāju! Pagājušajā gadā biju Gīterslo apriņķī uz pirmajām starptautiskajām brīvprātīgo ugunsdzēsēju mācībām. Mēs tur sabijām astoņas dienas, pateicoties pagasta pašvaldībai, kura finansēja gan braucienu, gan nakšņošanu, gan komandējumu, kas man bija šoks, bet, kā teica Andrejs – novērtēsim, ka mums ir tik laba pašvaldība. Kāpēc mēs te labi dzīvojam – tikai tāpēc, ka paši kaut ko gribam, jo neviens cits te nenāks un mūsu vietā neko nedarīs.

IVO LAUBERTS: «Mans mērķis lauksaimniecībā ir darīt to, ko citi nedara, lai izaudzētu ekoloģiskākus produktus.» Ārijas Romanovskas foto