Pile pie piles labestības traukā

DIEVA DĀVANA PIE MANIS IR SPĒJA PALĪDZĒT — tā balvai «Latvijas lepnums» ieteiktā Zanda Kļaviņa, kura vislabāk jūtas kopā ar savējiem: vīru Intu, dēlu Dāvidu un meitiņām Esteri un Sāru. Ārijas Romanovskas foto

Biedrība «Gādīgās rokas» pirms dažiem gadiem izveidota Rencēnu pagastā. Tagad tā darbojas arī Jērcēnos, Strenčos, Brenguļu pusē un Valmierā, jo labie darbi turas nevis pie teritoriālām, bet sirds robežām.  Viena no biedrības dibinātājām ir Zanda, kuras vēlme jau vairāk nekā desmit gadus ir atbalstīt grūtībās nonākušas daudzbērnu ģimenes. Viņai talkā nāk līdzīgi domājošie, bet visvairāk ģimene — vīrs Ints un bērni. Dāvā maizi un cerību «Iesākumā paši braucām pa mājām, vedām dāvanas un citas vajadzīgas mantas uz Ziemassvētkiem un citā laikā, par Dievu stāstījām. Tad arī redzēju situāciju, kāda tā ir laukos, un tik ļoti  gribējās palīdzēt. Likās, ka dažām ģimenēm klājas pavisam  smagi. Radās sajūta, ka cilvēkos dzīvo tāds izmisums. Ģimenēs, kuras apciemojām, bija vienalga — uzplaukums vai krīze valstī,  pie viņiem nekas nemainījās. Bet man kļuva arvien svarīgāk: ja varbūt nespēju līdz galam palīdzēt vecākiem, mainīt viņu dzīvi, tad noteikti varu palīdzēt bērniem: ļaut ieraudzīt, ka pasaule ir citādāka, ka iespēju ir ļoti daudz. Bija svarīgi sniegt ne tikai materiālu palīdzību, bet dāvāt bērnam apziņu, ka viņš ir vērtība. Dāvāt pārliecību, ka visi bērni var, ļoti daudz var,» stāstīja Zanda un piebilda, ka vajadzību pa šiem gadiem nekļūst mazāk. Lai līdz galam izprastu, kā klājas ģimenēm, Zanda sākusi sadarboties ar pagastu sociālajiem darbiniekiem.«Mēs pārrunājām zināmo par to, kas ģimenēm sāpēja. Man bija saraksts ar bērniem, kam ļoti vajadzīgs atbalsts, un es sekoju aicinājumam. Saprotot, ka visu nevaram nodrošināt no savas ģimenes, nāca ideja, ka jādibina biedrība. Tagad ļoti daudz darām kopā ar Ivitu Goldbergu, visā mūs atbalsta pašu ģimenes. Ja tā nebūtu, tad tas viss kļūtu mazāk iespējami. Kā biedrība vajadzībām lūdzam arī uzņēmēju atbalstu,» skaidroja Zanda, stāstot, ka pirms pāris gadiem darbošanās ritējusi ļoti raiti. Strenčos bijis atvērts pat pašiem savs veikaliņš, kurā realizētas dažādas, arī lietotas preces, bet gūtie ienākumi novirzīti biedrībai. Zanda atzīstas, ka varbūt tieši pēdējā laikā sanācis mazliet pieklust, jo daudz laika paņem pašas trīs bērnu ģimene. Lielais dēls Dāvids gan jau ir ģimnāzists, bet mazās meitas Estere un Sāra vēl tikai bērnudārza vecumā. «Visu laiku esmu mazās meitiņas uzmanības lokā. Ja kādai vēl sanāk paslimot, tad citiem darbiņiem nav brīva brīža, taču ir otra puse: katru dienu novērtējot, cik bērniem ir svarīga uzmanība, gādība, mīlestība, man gribas to visu sniegt arī bērniņiem, kuriem tā pietrūkst. Bez tam pa šiem gadiem ir sanācis tā, ka dažas ģimenes, par kurām esam gādājuši, kļuvušas pavisam tuvas. Ir dienas, kad bērni prasās ciemos, prasās uz palikšanu. Mēs rīkojam arī dažādus kopīgus pasākumus, tradicionāls mums ir Jāņu festivāls Saulgriežos, un bijuši vairāki kopīgi izbraukumi. Bijām Pērnavā, un bērni taujā vēl un vēl. Garīgo maizi arī ir svarīgi dot, jo cilvēkiem vajag stiprinājumu. Ja vecāki to nevēlas, tad bērniem jāparāda, ka ir citas iespējas,» uzsvēra Zanda. Sarunā iesaistījās arī Ints: «Bērns jau nevar sevi kā Minhauzens aiz matiem izvilkt no purva. Cilvēkam vajag piemēru. Vajag ieraudzīt labāku dzīvi sev priekšā.  Ir jāapzinās, ka bērnos var atraisīt tās dāvanas, kas viņos ieliktas. Kad varēšanas garša ir noķerta, viss aiziet. Ja ģimenē nav šī piemēra, tad ir labi, ja kāds no malas to parāda. Nesen Rencēnu kultūras namā bija pasākums, bērni rādīja, ko katrs var un prot: spēlēja akordeonu, saksofonu, dzejoļus skaitīja. Kāpēc gadu gaitā šo darām? Mēs redzam augļus. Ir bijuši bērni, kuri no zīdaiņa vecuma pie ārstiem vadāti, bet tagad ir paaugušies, iet skolā. Ko varējām, to esam devuši.»