Pilsētā pazīst katru stūrīti

«Pašvaldībā sākām strādāt reizē ar tagadējo domes priekšsēdētāju Jāni Baiku. Jāni paņēma par izpilddirektora vietnieku, mani uzaicināja strādāt saimnieciskās darbības koordinācijas nodaļā par vadītāju,» stāsta Rita.

Man vienmēr licies, ka tas vairāk tāds vīrieša cilvēkam piemērots amats...

Esmu beigusi Lauksaimniecības universitātes Būvniecības inženieru fakultāti. 1984. gadā pēc augstskolas atnākot uz Valmieru, sāku strādāt meliorācijā – būvgrupā, tā ka zināma pieredze šajā jomā man bija. Tāpēc arī uzdrošinājos pieteikties darbam pašvaldībā. Diskrimināciju kā sieviete šajā postenī nekad neesmu izjutusi. Kopā ar vīriešiem strādāt ir pierasts, un man patīk, jo vīri racionālāk domā un arī rīkojas. Man vispār nepatīk cilvēki, kuri daudz runā un maz dara.

Par būvniecību ne mazāk sarežģīta joma ir īpašumu apsaimniekošana. Kaut vai tāpēc, ka nekad visi nebūs apmierināti. Droši vien pa reizei jādzird arī kāds asāks vārds...

Katram ir tuvāks savs ielas posms, savs koks vai parka stūris, un ne katrs spēj saredzēt pilsētu kopumā. Mums ir jāieklausās visās iebildēs un priekšlikumos, tomēr tie jāizvērtē pilsētas kontekstā. Mans darba stils nav uzreiz reaģēt uz katru ierakstu sociālajos tīklos vai katru zvanu. Kā jau teicu, vispirms problēma jāizvērtē, jāapzinās, cik līdzekļu tas prasīs. Iespējams, ka vispirms var veikt kādus priekšdarbus. Valmierieši ir dažādi. Daži ir vairāk uztraukušies, viņiem varbūt liekas, ka neesmu problēmu izpratusi, ir bijušas arī dažas asākas sarunas, bet vairākumā gadījumu varam vienoties. Labie vārdi parasti tiek pateikti acīs, neapmierinātie diemžēl mēdz savas domas izteikt anonīmi. Tiesa, arī šajos anonīmajos ziņojumos gadās kāds racionāls grauds. Katrā ziņā viss tiek izlasīts, un, ja arī reakcija neseko uzreiz, izteikto domu aizmetnīši paliek prātā.

Kā šajos divdesmit darba gados darba saturs un apjoms ir mainījies?

Kad sākām darbu, nodaļā bija tikai trīs cilvēki, tagad esam desmit. Jā, apjoms noteikti ir mainījies, galvenokārt uz apkalpojamo objektu skaita un veidu rēķina, un šie desmit cilvēki ir pilnībā noslogoti. Mums ir daudz un ārkārtīgi lieli objekti, tostarp ar Eiropas finansējumu saistītie. Pašlaik pārvaldē strādā četri inženieri. Manā skatījumā inženieru korpuss ir gana stiprs un šobrīd arī pietiekams. Es šos cilvēkus īpaši augstu vērtēju. Mēs prasām ļoti kvalitatīvu darbu, un ar mums rēķinās. Firmām, kurām šķiet, ka tās varēs darbu ātri padarīt, saņemt naudu un doties prom, nākas vilties, jo tā tas nenotiek. Gadās, ka paveikto liekam vairākkārt pārstrādāt.

Kas šajā darbā dod gandarījumu?

Man ir bijuši gadi, kad viss, kas budžetā ieplānots, ir arī izdarīts, un decembrī jau varam dzīvot ar labi padarīta darba sajūtu. Tā ir arī šogad. Īpaši priecājos, ka mums, lai arī bija dažādas problēmas ar materiāliem, dzīvojamajos rajonos izdevās veikt ielu virsmas apstrādi, arī par pārējiem īstenotajiem ielu projektiem, noteikti par jauno baseinu, kur ieejot tiešām liels gandarījums un pieliktas rokas sajūta.

Simtgades moto ir «Es esmu Latvija». Vai vari par sevi teikt – «Es esmu Valmiera »?

Jā, Valmiera tagad ir mana pilsēta. Pazīstu katru tās stūrīti. Ja man nosauc adresi, zinu pat, kāda tā māja izskatās, pat kādi cilvēki tajā dzīvo. Apzinos, ka, ejot pa pilsētu, to skatu citām acīm, redzu arī pavisam sīkas nepadarītas lietas. Jā, tas jau laikam ir zināms profesionālisms...

Lai jauka svētku diena, Rita!

RITA JEMŠIKA. Ārijas Romanovskas foto

«Liesmas» pielikums «Ziemeļvidzemes līkločos» ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.