Ceļa rādītājs bija kāda atbildīga vietējā amatpersona, kas labāk zina, ar ko ciemiņus pārsteigt.
Bija vasaras pilnbrieds. Atstādamas aiz sevis caurspīdīgi matētu putekļu grīsti, dažas automašīnas nesteidzīgā, bet vienmērīgā tempā devās uz nodomāto galamērķi, kas iepazīšanās ekskursijā bija pēdējais pieturpunkts.
Sēļu pagasta ārēs ainava abpus labi grantētajam ceļam bija tāda pati kā daudzviet Latvijā, kur ainavu arhitekti ir zemkopji. Skatam pavērās dažādu nokrāsu zaļie toņi – lauks pie lauka, tīrums aiz tīruma, ko tālumā ierāmē meža ieloks. Ģeogrāfiskās savrupības plusi izpaudās rāmumā un tik tikko saredzamā un sajūtamā citādībā. Pat ceļš bija gludāks nekā citur, nevis saraucies grumbās.