Plēsoņa
Kādā vasarā pirms gadiem 20 vai pat visiem 25, kad pasaulē satraukuma bija mazāk nekā tagad, bet vairāk zaļuma un cerību, neliela delegācija no Rūjienas puses pa līkumotiem lauku ceļiem devās ciemos uz Sēļiem pie kāda čakla saimnieka.
Ceļa rādītājs bija kāda atbildīga vietējā amatpersona, kas labāk zina, ar ko ciemiņus pārsteigt.
Bija vasaras pilnbrieds. Atstādamas aiz sevis caurspīdīgi matētu putekļu grīsti, dažas automašīnas nesteidzīgā, bet vienmērīgā tempā devās uz nodomāto galamērķi, kas iepazīšanās ekskursijā bija pēdējais pieturpunkts. Sēļu pagasta ārēs ainava abpus labi grantētajam ceļam bija tāda pati kā daudzviet Latvijā, kur ainavu arhitekti ir zemkopji. Skatam pavērās dažādu nokrāsu zaļie toņi – lauks pie lauka, tīrums aiz tīruma, ko tālumā ierāmē meža ieloks. Ģeogrāfiskās savrupības plusi izpaudās rāmumā un tik tikko saredzamā un sajūtamā citādībā. Pat ceļš bija gludāks nekā citur, nevis saraucies grumbās.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv