Posts un Mīlestība
Par nenogurstošu sirdsdarbu, organizējot palīdzības sniegšanu Valmieras novadā nonākušajiem kara bēgļiem no Ukrainas apbalvojumu «Valmieras novada Gada cilvēks» saņēma POLINA LIPOVA. Viņa pati bija kara bēgle, kas iedvesmo līdzcilvēkus.
Jūs bijāt prom no Ukrainas nepilnus piecus mēnešus. Bēgāt no kara šausmām, atbraucāt uz Latviju. Kāpēc izvēlējāties Valmieru?
Šis varētu būt ļoti garš stāsts (smejas). Es pie jums jau biju 2019. gadā, kad studēju Vidzemes Augstskolā studentu apmaiņas programmā. Todien, kad sākās karš, man atrakstīja ļoti daudzi studiju biedri, draugi un vēlējās palīdzēt. Teica, ka brauks uz Poliju man pretim, ja došos prom no Ukrainas. Te reiz satiktie cilvēki man deva to sajūtu: ja kas, tad tev ir kur palikt, ir istaba, ir jumts virs galvas!
Un piekritāt?
Todien ne. Man grūti izstāstīt, kas 24. februārī notika Kijivā... Mani vecāki dzīvo Hostomeļā, es biju Kijivā. Tas ir turpat blakus, bet prom no pilsētas braucām atsevišķi. Mums nebija personiskā transporta, bet visas sabiedriskā transporta biļetes jau desmitos no rīta bija izpārdotas. Ziniet, visvairāk cilvēki domāja, ka aizbrauks drusku attālāk no galvaspilsētas, pie radiem, un viss beigsies... Es arī tā domāju, ka paies dažas dienas un atgriezīsimies. Kopā ar krusttēvu devāmies uz blakus apgabalu, bet pēc divām trim dienām sapratām, ka visu laiku ir gaisa trauksme, ka arī te bombardēs, un braucām uz rietumu pusi. Tur atkal mūs draugu draugi izmitināja, tur arī vecākus satiku. Viņi laimīgā kārtā bija tikuši laukā, jo turpat Hostomeļa, lidosta, kur krievi centās izsēsties, turpat Buča, Irpiņa.
PAR ATBALSTU un citu Ukrainas kara bēgļu iedvesmošanu, par daudziem labi padarītajiem darbiņiem Polina Lipova saņēma «Valmieras novada Gada cilvēka» balvu. Viņa sola, ka uz Latviju noteikti atbrauks vēlreiz. Tas būs pēc Ukrainas uzvaras. Uģa Brālēna foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv