"Proti un dari!" Valmierā uzņem apgriezienus

Pašlaik jau esam realizējuši pilnu projekta ciklu, sākot ar jauniešu uzrunāšanu un iesaistīšanu projektā, beidzot ar veiksmīgu iestāšanos skolā vai darba atrašanu. Tāpēc arī dažas pārdomas par jauniešiem, izglītību, darbu un dzīvi kopumā.Vai tiešām tā ir, ka mūsdienās daudz jauniešu jau minētajā vecumā nemācās un nestrādā?! Tiešām tā ir. Iemesli? Visdažādākie — kādā brīdī pazūd motivācija un mācītiesprieks un vairs neatgriežas; piesakās bērniņš; ceļš aizved darba meklējumos uz ārzemēm, bet, atvedot atpakaļ, izrādās, ka izglītības vilcienā brauc jau cita paaudze; pēc maģistra grāda iegūšanas negribas sūtīt CV zivju apstrādes rūpnīcai… Iemeslu ir daudz, šie ir tikai daži.Kādi viņi ir?Nezinu, kādi citur, bet tie, kas nonāk pie mums un iesaistās projektā ar Sociālo lietu pārvaldes vai Probācijas dienesta ieteikumu (paldies abām institūcijām par pozitīvo sadarbību!) vai arī vienkārši paši ir atraduši šo informāciju un piesakās, ir ļoti patīkami, pozitīvi orientēti jaunieši. Jā, viens otrs (varbūt) nedaudz apjucis, kāds aizsēdējies mājās, kādam varbūt pa grēciņam aiz apkakles. Tomēr visi mūsējie. Vismaz emocionāli, ja ne teritoriāli — lielākā daļa, protams, ir valmieriešu, taču projektā piedalās arī jaunieši no Cēsīm, Smiltenes, Kocēnu un Pārgaujas novadiem. Ņemam visus! Pieraksts jau ir tikai pasei, ne sirdij…Ko darījām, lai jauniešus iesaistītu aktivitātēs?Sākšu no otra gala — pat nezinājām, ka Valmierā un tās apkaimē ir tik daudz atsaucīgu, pozitīvi orientētu uzņēmēju un darba vietu pārstāvju, kuri nebaidījās atvērt mums savu uzņēmumu un ražotņu durvis, iepazīstināt ar dažādām profesijām, parādīt jauniešiem reālo darba dzīvi un izgaiņāt ilūziju putekļus, sak, neiešu skolā, iešu pelnīt lielo naudu! Protams, strādāsi, protams, pelnīsi, bet, redz, dzīvē ir savi likumi — vispirms ir pacietība, neatlaidība un melna mute mācoties un kļūdoties, nauda nāks tikai pēc tam. Un ne vienmēr ir teikts, ka uzreiz un lieliem soļiem. Un ir labi, ja jaunietis to ierauga un pārbauda tiešā darbībā, tāpēc uz darba vietām viņi gāja ne kā ekskursanti ar košļājamo gumiju aiz vaiga, bet kā savā nākotnē patiesi ieinteresēti cilvēki. Īpaši plānojām darba vietu apmeklējumu nelielās grupās pa diviem trim, lai jaunieši reāli izmēģinātu, ko nozīmē STRĀDĀT — nest barības maisus dzīvnieku patversmē, griezt matus, gatavot ēdienu, veidot izstrādājumus no koka, izmēģināt roku florista, noformētāja, pasākumu plānotāja un datorspeciālista darbā, veikt dažādus darbus celtniecībā, iekopt puķu dobes, apkalpot lasītājus bibliotēkās, sakārtot dokumentus pēc nomenklatūras prasībām, sagatavot materiālus nodarbībām, un vēl, un vēl. Papildus tam visam arī izmēģinājām roku brīvprātīgajā darbā. Un ja nu kāds tieši tajā atrod savas dzīves jēgu?