Randu pļavas un Latvijas vienīgā sala jūrā
Kaut dažas siltās dienas nepavadīt pie jūras būtu liela apgrēcība. Bet man vēl lielāka apgrēcība ir dienu vadīt, bezdarbīgi guļot kāpās. Es parasti iedegumu ķeru, dodoties gar jūru pagarās pastaigās. Tā nu nesen devos uz Randu pļavām. Tur jau vairākas reizes esmu bijis pavasara un rudens putnu vērošanas ekskursijās (ornitologiem te izdevies diennaktī novērot pat 114 dažādu sugu putnus), bet tagad biju nolēmis nesteidzoties palūkoties arī uz citām, tikai šeit sastopamām augu un dzīvās valsts vienreizībām, kā arī jūras krasta īpatnējiem veidojumiem.
Ceļojumu gan sāku nevis pie norādes šosejas malā starp Ainažiem un Kuivižiem par taku uz Randu pļavām, bet gar Vēverupītes labo krastu. Tās vidusdaļā ir uzbūvēts tiltiņš, kuram tieši iepretī kā lielisks orientieris tālumā redzams lielais tornis. Diemžēl izrādījās, ka aiz tiltiņa labi pamanāma taka vēl nav iebradāta un man cerētā taisnākā ceļa vietā iznāca ekstrēma laušanās cauri niedrēm, iekļūstot arī ne vienā vien slapjā «dīķītī». Kādā no tiem pat iztraucēju balto zivju gārni, kuram biju piebridis vien rokas stiepiena attālumā. Abi nobijāmies. Gārnis attapās pirmais un cēlās spārnos.
Ticis cauri niedrēm, ienācu daudzziedainā, daudzpuķainā pļavā, kurā iešana nebūt nebija vieglāka: starp biškrēsliņiem, mārsiliem, madarām, vīgriezēm, gundegām, sveķenēm un citiem augiem te ir savijušies tik daudzi vijīgi augi, ka burtiski sasien kājas. Sapratu, ka ir vien jāvirzās uz dēļu taku, arī to, kādēļ tāds koku klājiens te vispār vajadzīgs, jo bez tā maz būtu tādu, kas spētu līdz tornim aizstaigāt.
JŪRMALAI UZTICĪGĀS. Piekrastes augstākās vietas cenšas aizņemt priedes. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv