Ratiņkrēsls netraucē sasniegt augstus mērķus
Ratiņkrēslā AGRIS LASMANIS nonācis pašā savas dzīves sākumā. Visiespējamāk, ka dzemdību traumas dēļ, taču ārsti to nav atzinuši. Varbūt tā teikt nebūs īsti pareizi, taču tieši tas, ka par cilvēku ar īpašām vajadzībām viņš kļuvis no bērna kājas, tālākajā dzīves ceļā, iespējams, izrādījies neliels bonuss, jo ceļu uz savu mērķi — sevis pierādīšanu sportā — Agris sācis iet agrāk par citiem. Jau no bērnības mamma viņu vedusi uz dažādiem pulciņiem Bērnu un jauniešu invalīdu biedrībā «Saulīte».
Agris atzīst, ka pirmo rūdījumu guvis, padomju laikos mācoties Raiskuma internātskolā, kur nācies iekļauties režīmā, dzīvot patstāvīgi (mājās ticis tikai vasarā). Raiskumā arī sākušās puiša pirmās sporta gaitas — fizkultūras skolotājs ievadījis galda spēlēs, un dambretē Agris pat ieguvis 1., bet šahā — 2. meistarklasi. Uz sacensībām braukuši pa visu Latviju. Ar draugiem joprojām uzspēlējot, un pagaidām vēl neviens viņu neesot vinnējis. Prāts arī jākustina, spriež Agris.
No galda spēlēm pārgājis uz aktīvākiem sporta veidiem, nu jau jauniešu kategorijā, ar braucieniem uz sacensībām Latvijā, Baltijā, Eiropā.
Kādos sporta veidos?
Sāku ar vieglatlētiku, pievērsos arī peldēšanai, kas man patika labāk, tomēr vairāk sasniegumu bija vieglatlētikā — diska un šķēpa mešanā, lodes grūšanā, kur vairākkārt kļuvu par Latvijas čempionu.
Tas bija ļoti saspringts dzīves posms. No rīta braucu uz Rīgas Tehnisko universitāti (mācījos ekonomiku, grāmatvedību un nodokļus), no universitātes steidzos uz darbu Cēsīs, vakarā atkal uz treniņiem Rīgā, Cēsīs. Mājās tiku tikai 11 vakarā. Man bija iespēja tālāk izglītoties maģistrantūrā, taču mācībām neatlika laika. Arī darbu pametu, jo viss tika pakļauts treniņiem. Bet es neko nenožēloju, viss kārtībā. Sasniegts daudz. Mājās vairāki kilogrami krāsainā metāla...
AGRIS LASMANIS: «Vēlos vairāk sasniegt saviem spēkiem.»
Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv