Referendumu nav un nebūs?

Noraidītās pārmaiņas paredzēja faktisku atgriešanos pie 2012. gadā mainītās konsultatīvo referendumu rīkošanas sistēmas. Jāatgādina, ka iepriekš refe-renduma iniciatoriem pietika savākt desmit tūkstošus parakstu, bet tālāk referenduma ierosināšanai nepieciešamo desmito daļu vēlētāju parakstu vākšanu nodrošināja valsts. Pēc 2012. gada šo desmito daļu parakstu vāc paši referendumu iniciatori un par saviem līdzekļiem, kas absolūtā vairākumā gadījumu jau iepriekš nolemj ieceres neveiksmei.Salīdzinoši pusoficiāls arguments, kamdēļ nepieciešama tik augsta barjera referendumu rosināšanai, skan — šādi iespējams efektīvi atsijāt graudus no pelavām. Ja desmit tūkstošus parakstu kādas ieceres atbalstam vēl var sagrabināt arī visai radikālu vai ekstravagantu ideju virzītāji, tad desmitās daļas pilsoņu atbalsts (jo īpaši ņemot vērā, ka atbalstītājiem par parakstu visbiežāk jāmaksā no savas kabatas) šādiem plāniem ir nesasniedzams sapnis. Ir pieņemts uzskatīt, ka šo barjeru spēj pārvarēt tikai patiešām nozīmīgi likumprojekti, kurus atbalsta ievērojama daļa sabiedrības un kurus šā iemesla dēļ ir vērts nodot tautas nobalsošanai. Tiesa, arguments ir jezuītisks, jo daudzas ieceres attiecas uz jomām, kas ir aktuālas tikai daļai sabiedrības (studentiem, autovadītājiem, jaunajām māmiņām utt.), tamdēļ plaša rezonanse vienkārši nav gaidāma.