Rotaļas ar DURVĪM
Šogad Muzeju nakts tēma ir DURVIS.
Nevienam priekšmetam nepiemīt vērtība pati par sevi. Tā jēga atklājas kā funkcija vai darbība, kas kalpo noteiktām norisēm, kādai ESMEI.
Valoda rāda, kā DURVIS skan un spēlējas darbībā :
duris, duravas, vērtnes, vārti, viras, aizvirtņi, vereklis, vērējs, atdarīt, aizdarīt , vērt, aizvērt, pievērt, savērt, atvērt, atklāt , atmaskot, paslēpt, glabāt noslēpumu, noglabāt nebaltai dienai, vāki, acu vāki (plaksti), vāzt, aizvāzt, aizsegt, pārklāt, klauvēt, u.c.
Varam raudzīties arī dziļāk.
Kad viss ir VIENS, nav durvju, jo nav nekā nošķirama. Kad parādās DIVI, durvis rodas pašas no sevis. Nav durvju bez telpas, kas prasās būt sargājama. Durvis grib, lai tās aizvērtu, turētu ciet, saglabātu, kad runa ir par drošību. Tās glabā un notur siltumu, ģimeni, saimi. To līdzinieki vārti sargā sētu un pils nocietinājumus, no svešinieka, nelūgta viesa un naidnieka.
Vienlaikus tas ir trauslākais robežas posms, jo iemieso jēdzienu «vērt», «atvērt». Vērtnes veras, lai nokļūtu «ārpus» vai «iekšpus». Klusajos brīžos mēs raugāmies sevī, verot durvis uz krēslainiem dvēseles kambariem. Satiekot savus mīļos, veram sirdis un tiekam ielaisti, lai sildītos pie mīlestības uguns. Durvis ver labprātīgi, bet citkārt tās uzlauž. Ik rītu savas acis veram pasaulei, ar vārdu klauvējam pie sirds.
Pasaulē tā iekārtots, ka cilvēkam vajag augt. Kad paliek par šauru un esam piepildījuši, pārauguši savu iekšējo telpu, veram durvis uz pasauli, lai redzētu, satiktu, pievienotos un piederētu. Mātes klēpis, caur kuru dvēsele ienāk šai pasaulē, un Nāve, kura ļauj to pamest, ir LIELIE VĀRTI, kurus piedzīvojam. Slieksnis guļ durvīs kā robežšķirtne. Pārkāpt nozīmē kaut kādā ziņā saraut saikni ar iepriekšējo. Ikreiz tā ir jauna iesvaidīšana.
Ik mirkli pasaule ver kādas durvis.
PASAULE IR DURVIS
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv