Sāka Pārgaujā, turpinās Minervā

Bērnība pagāja gan pilsētā, gan laukos: mums bija lauku māja, kur pagāja brīvdienas un vasaras. Tāpēc, lai gan biju pilsētas meitene, daudz laika pavadīju pie dabas. Valmieras Pārgaujas sākumskolā centos piedalīties pulciņos un pasākumos. Pamatskolā aizrāvos ar datorspēlēm, bet tas beidzās ar manu pievienošanos JIL — fonda Jauniešu ideju laboratorijai.  Vistuvāk mājām bija Valmieras Pārgaujas ģimnāzija.  Sākumā tā izskatījās liela un noslēpumaina, viss likās tik nepazīstams. Kad skola kļuva savējā, jutos kā zivs ūdenī. Domāju, ka vienmēr VPĢ man asociēsies ar to, kāda bija pirms pārbūves, tāpēc arī to nesaucu par Valsts ģimnāziju. 

Kāda bija tava klase, mācības?

Ar klasesbiedriem gājis kā pa līdzenu, bet nedaudz bedrainu ceļu. Nebija konfliktu, bet tā īsti piederīga klasei nejutos. Vienmēr tuvāk biju skolotājiem, tāpēc ka atradu draugu loku jeb domubiedru grupu ārpus skolas, klasē bija grūti atrast jauniešus ar līdzīgām interesēm un ambīcijām. Mana prioritāte bija iegūt augstus vērtējumus, ne apmeklēt stundas. Bieži bija sajūta, ka atsēžam, jo darbi izdarīti, bet prom mūs laist nevar. Vai arī: pirms brīvlaika visi sēž klasē un skatās kādu filmu, jo jaunus darbus sākt nav vērts, bet prom iet nevar, stundās jābūt. Godīgi atzīstu, ka tad meklēju iemeslu uz skolu neiet. Ideja, ka kaut kas jādara tikai tāpēc, ka tā pieņemts, man joprojām nav pieņemama. Domāju, ka biju viena no retajām, kas labāk izvēlējās darīt kādu vērtīgu uzdevumu un mācīties, nekā vienkārši sēdēt un nosist laiku. Šī attieksme  klasesbiedriem nebija tīkama...  

Mīļākie — mācību priekšmeti, skolotāji; kāpēc? 

Ar skolotājiem bija labas attiecības, īpaši ar latviešu valodas skolotājām. Literatūra man vienmēr ir bijis mīļākais priekšmets, jo atļāva ceļot ārpus klases un diskutēt, meklējot paslēpto nozīmi vai to īsto jēgu,  literatūra nemēģina ielikt rāmjos, bet māca argumentēt viedokli, un tas nozīmē, ka pareizā atbilde var būt jebkas, ja vien spēj to pamatot. Manas literatūras skolotājas bijušas ļoti kompetentas un inteliģentas, sekojot aktuālajiem kultūras jautājumiem, uzklausot citādu  viedokli. Vidusskolas sākumā kādu laiku aizrāvos ar fiziku un astroloģiju, un tas atstāja mazāk laika kultūrai, tāpēc vienmēr bija liels prieks doties uz literatūras stundām, kaut vai tikai parunāties ar skolotāju, jo zināju, ka vismaz tur izzināšu kultūras aktualitātes un vēl neiepazītos klasiķus.  Vienmēr ir patikusi vēsture, jo īpaši tad, kad to pasniedza jauns un progresīvs Iespējamās misijas skolotājs, kura darba metodes balstījās uz jauno kompetenču pieeju. Es ar prieku gāju uz katru stundu. Mani tiešām iedvesmoja tas, ka jauns cilvēks bija nolēmis ar degsmi strādāt skolā un vēsturi centās mācīt citādi — radošie uzdevumi, grupu darbi, skaidrošana pārējiem. Pateicoties šai pieredzei, man nekad nav bijis skepses pret kompetenču pieeju, tomēr, raugoties, kā klasesbiedriem ar to neveicās, domāju, ka tā noteikti nav visiem. Vēsture man ļoti patika, jo palīdzēja veidot sarunas ar cilvēkiem no citām valstīm — gan rietumeiropiešiem skaidrojot mūsu sarežģīto laiku Padomju Savienībā, gan atrodot kopīgu valodu ar cilvēkiem no Austrumeiropas, jo vēsturiski esam  gājuši cauri līdzīgiem pārdzīvojumiem. Vēsture bija vēl viens priekšmets, kura zināšanas aktīvi izmantoju un priecājos par tām.  Visos pārējos priekšmetos priecājos uzzināt fascinējošu informāciju par pasaules dažādību, kas raisīja pārdomas un zinātkāri.  Kādreiz es nespēju īsti runāt angļu valodā, lai gan atzīmes bija labas. Tikai pēc 10. klases, kad sāku piedalīties starptautiskos projektos un komunicēt ar cittautiešiem, sāku justies pārliecināta. Angļu valodas eksāmenu pabeidzu ar C1 līmeni un tagad diemžēl brīžiem labāk izsakos angliski nekā latviski. 

Kas tev bija ārpus stundām, kāpēc?

JIL un pilsētas mēroga aktivitātes man vienmēr bija prioritāte. Gāju teātra pulciņā, piedalījos kiberjaunsardzes nodarbībās, bet tās nelikās svarīgākās. Liekas,  centos darīt vairākas lietas vienlaikus, lai izveidotu iespaidīgāku pieteikumu universitātei, nevis apgūtu tieši tās konkrētās prasmes. Jo vairāk uzdevumu, jo vairāk var pagūt! Noteikti mācības un citas atbildības vienmēr bija prioritātes, nevis ballītes vai draugu satikšana... Ilgtermiņā noteikti tā nav labākā attieksme, bet, domāju, vidusskolas laikam piederas. Salīdzinoši bieži piedalījos starptautiskās konferencēs, pieredzes apmaiņā, mācībās.   Vidusskolas laikā dažādos projektos biju Rumānijā, Moldovā, Francijā, Spānijā, Lietuvā, Slovākijā, Katarā, Vācijā, Bulgārijā un Turcijā. 

Vai jau skolā saprati, ko gribi mācīties tālāk?

Mani pārāk daudz kas interesē... Apsvēru gan fiziku, astronomiju, matemātiku, gan diplomātiju vai Eiropas zinātnes, gan bioloģiju vai vides zinātnes, gan biznesu, gan arābu studijas. Mani interesē pasaules dažādība un fascinē dažādu jomu mijiedarbība. Pēdējos vidusskolas gados vairāk fokusējos ne tik ļoti uz to, ko studēt, bet gan — kur studēt, lai būtu kopā ar iedvesmojošiem jauniešiem, kam ir degsme radīt pārmaiņas. Kad atradu augstskolas, kurās jauniešus vērtē ne tikai pēc akadēmiskajiem sasniegumiem, bet arī pēc esejām un pilsoniskajām aktivitātēm, liecinot, ka universitātei rūp arī potenciālā studenta raksturs un domu unikalitāte, izslēdzu iespēju studēt Latvijas augstskolās.  Mērķis iestāties universitātē ASV bija viena no galvenajām motivācijām, kas man palīdzēja būt pilsoniski aktīvai un noturēt labus sasniegumus mācībās.

 Kā nokļuvi Valmieras novada fondā?

Diezgan mērķtiecīgi. 8. klases laikā Valmieras mājaslapā atradu, kādas jauniešiem ir iespējas pilsētā, uzrakstīju e-pastu fonda Jauniešu ideju laboratorijai. Centos pierunāt draugus pievienoties, bet visi atteica, nolēmu, ka iešu viena. Tā bija pirmā reize, kad  uzdrīkstējos būt viena un nemeklēt kompāniju. 

Ko darījāt fondā?

Kad tikko biju JIL iestājusies, mani uzreiz jau ierāva komandā. 2014. gada 14. oktobrī tika ģenerētas idejas nākamajiem naudas piesaistes pasākumiem un plānots, kā izplatīt Jauniešu foto kalendārus 2015.  Kopumā mūsu sapulces bija pilnas ar jokiem, smiekliem un trakām idejām. Bieži vien sapulces beigās sākuma jautājums jau bija piemirsies!  JIL biju viena no jaunākajām, lielākoties tur visi bijuši no vidusskolas. Tas kaut kā mani distancēja no pārējiem, toties vislabāko saikni izdevās izveidot ar JIL koordinatori — pieaugušo. Tagad vadību uztic komandas pieredzējušākajam jaunietim. Laikam ritot, izdevās JIL atrast savējos, un tas kļuva par lielu atbalstu īpaši pēdējo gadu aktivitātēs.

Pats Labākais Pasākums...

Ahh, vienu vislabāko tik grūti izvēlēties! Kalendāru pārdošana pilsētas Ziemassvētku vecīša namiņā -20 grādos, projektu konkursa komisijas braucieni pa novadiem, vērtējot jauniešu idejas, mācības, sarunas ar uzņēmējiem un lēmumu pieņēmējiem, starptautiskas jauniešu apmaiņas organizēšana, pasākumu vadīšana... Domāju, ka vislielākais lepnums ir labdarības akcija Ezīša miga,  kas nu jau ir tradīcija Simjūda gadatirgū un ik sezonu ienes projektu konkursa krājkasītē vairāk nekā 1000 eiro. 

Kas bija vērtīgākais JIL, ko tas deva, iemācīja?

Ticība, ka mēs paši esam atbildīgi par vidi, ko veidojam, un ka jaunieši ar lēmumu pieņēmējiem var runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Fonds jo īpaši pierādīja, cik svarīgi ir kopienas problēmas risināt ar pašu piesaistītajiem līdzekļiem, nevis vienmēr gaidīt uz pašvaldību. Tai ir jānodrošina tikai pamatinfrastruktūra, bet, ja iedzīvotāji, piemēram, vēlas estētiskāku vidi, tad pašiem jābūt arī gataviem iesaistīties.  Fondā esmu ieguvusi starptautisku pieredzi, ko pēcāk izmantoju, īstenojot vietējas iniciatīvas. Tas manī radīja lielu ticību teicienam domāt globāli, rīkoties lokāli, jo VNF, lai gan ir reģionālas nozīmes nevalstiskā organizācija, nedomā šauri, bet gan vienmēr ambiciozi uztur pasaules līmeņa kvalitāti.  Kopumā VNF un JIL palīdzēja man palūkoties plašāk un vienmēr atbalstīja, par ko saku milzīgu paldies visai fonda komandai. Tieši pateicoties laikam, ko pavadīju fondā, tām mācībām, ko guvu, rudenī sākšu studijas ASV. 

Kā ieinteresējies par brīvprātīgo darbu, kāpēc? Tavuprāt, kāda ir tā nozīme?

Interese radās tad, kad pievienojos JIL. Tas vārds tika bieži pieminēts, radīja sajūtu, ka tā jau tāda parasta lieta. Blakus vietējiem brīvprātīgajiem fondā vienmēr bija arī brīvprātīgie no citām zemēm, ar kuriem kopā darbojos pie projektiem, viņiem mācīju latviešu valodu un palīdzēju iejusties Valmierā. Tā bija iespēja darīt to, kas patīk, un padarīt ikdienu dažādāku, plus vēl uzlabot savas prasmes. Manuprāt, brīvprātīgais darbs ir brīnišķīga iespēja ikvienam. Sabiedrībā uzskata, ka tas ir kaut kas, ko cilvēki dara bez atlīdzības citu labā. Tā ir, bet es domāju, ka brīvprātīgais darbs ir bezmaksas izglītība — iespēja iegūt lielisku pieredzi, uzlabot prasmes un kļūt konkurētspējīgākam darba tirgū. Es ceru, ka nākotnē brīvprātīgais darbs Latvijā iegūs lielāku atpazīstamību un tiks augstāk novērtēts arī no formālās izglītības puses, vērtējot  ne tikai jauniešu akadēmiskos sasniegumus, bet arī viņu pilsonisko aktivitāti un inteliģenci. 

Kā nokļuvi Azerbaidžānā, ko dari?

Dzīvoju Azerbaidžānas trešā  lielākajā pilsētā Sumgajitā no oktobra līdz jūnija vidum un esmu brīvprātīgā ES finansētā programmā — Eiropas Solidaritātes korpuss (ESK), strādāju jaunatnes organizācijā Common Sense. Es organizēju pasākumus jauniešiem, atbalstu organizācijas darbu, izvēlos dalībniekus starptautiskiem projektiem, rakstu un īstenoju projektus. Papildus vienkārši iepazīstu šo citādo kultūru, valsti un tradīcijas, ceļojot un sazinoties ar vietējiem. Esmu pirmā ESK brīvprātīgā un tagad kopā ar savu organizāciju strādāju, lai gūtu nacionāla līmeņa atpazīstamību ES finansētajam brīvprātīgajam darbam, kas nodrošinātu, ka jaunieši Azerbaidžānā varētu darboties līdz pat 12 mēnešiem. 

Būt ESK brīvprātīgajam ir lieliska iespēja ikvienam jaunietim no 18 līdz 30 gadiem un, ja ir interese, iesaku sazināties ar Valmieras novada fondu, kas palīdzēs atrast vakanci.  Vai tev pietrūkst Latvijas, Valmieras?

Visvairāk man pietrūkst iespējas būt neatkarīgai. Valodas barjeras dēļ Azerbaidžānā visas aktivitātes man jāsaskaņo ar kādu un jālūdz palīdzība, lai varētu ko noorganizēt. Vēl man pietrūkst lielākas atvērtības pret dažādo, citādām idejām, jauniešu viedokli, jo Azerbaidžāna salīdzinājumā ar Latviju ir konservatīvāka.  Latvijas un Valmieras man pietrūkst īpašos datumos, jo, piemēram, Ziemassvētkus Azerbaidžānā nesvin. Ļoti pietrūka Ziemassvētku sajūtas, ģimenes tradīciju, piparkūku. Vēl — ilgojos pēc lielākas organizētības, jo šeit diži neplāno, pilsētā pat nav autobusu kustības sarakstu: visiem zināms, ka, piemēram, nr. 7 kursē ik pa trim  minūtēm. Sākumā likās grūti, līdz ievēroju, ka arī tādā neorganizētībā ir savs šarms.  Man pietrūkst Valmieras bibliotēkas. Azerbaidžānā publiskās bibliotēkas nav tik populāras, tās lielākoties ir padomj­laika ēkās, tur nevar pats grāmatu izvēlēties,  kur nu vēl ņemt līdzi. Vienmēr stāstu, cik manā 25 000 iedzīvotāju pilsētā ir lieliska, skaista un plaša bibliotēka.  Ilgojos pēc Latvijas mežiem un Valmieras zaļuma, jo šī Azerbaidžanas daļa ir diezgan tuksnešaina, bet pilsēta, kurā dzīvoju, ir tikai 70 gadus veca, tāpēc koki arī nesen mākslīgi sastādīti.  Mazāk pietrūkst Latvijas vai Valmieras, jo zinu, ka atgriezīšos, bet tieši vairāk tās brīvības un neatkarības sajūtas pazīstamā vietā, kur visu vari pati organizēt. 

Vai esi izlēmusi par tālāko?

Īsti skaidrības vēl nav par vasaru, bet septembrī sākšu studijas diezgan unikālā ASV universitātē — Minervā. Četros mācību gados dzīvošu 7 valstīs — ASV, Dienvidkorejā, Indijā, Vācijā, Argentīnā, Lielbritānijā, Taivānā, kopā ar ambicioziem jaunajiem līderiem no visas pasaules. Studijas šajā universitātē ir balstītas uz zinātni, kā cilvēki apgūst informāciju, tur nav ne lekciju, ne testu un eksāmenu. Viss notiek tiešsaistes semināru formātā īpašā aktīvās mācīšanās platformā, un studentus visu laiku vērtē. Šī universitāte apzinās, ka pasaulē viss ir mainīgs, tāpēc vairāk koncentrējas uz tādām studentu prasmēm kā kritiskā domāšana, komunikācija, radošā domāšana un sadarbība. Tā ir ASV visselektīvākā universitāte (uzņem 2% no pieteikumus iesniegušajiem), un tajā tagad mācās divi latvieši, no kuriem viens ir valmierietis, VVĢ absolvents (Toms Plešs — red.). Manuprāt, Valmiera ir  nodrošinājusi tādu vidi, lai divi starptautiski konkurētspējīgi jaunieši nestu tās vārdu pasaulē.

VALMIERĀ.  Samanta (vidū) ar JIL komandu. Foto no personiskā arhīva