Sāpe, kas neizsāp

Taiga, stāstot par savu skaudro likteni, brīžiem apstājas un noslauka asaru, viņa tāpat kā daudzi citi nesaprot, kāpēc tāda nežēlība bija jāizdzīvo. Lai gan tas ir noticis pirms 80 gadiem, Taigai krūtīs aizvien smeldz sāpe par to, kas bijis. Viņa mums uzticēja savu stāstu.

Izvešana 

Esmu dzimusi valmieriete, Loku ielā ir pirmais dzīvoklis, kur dzīvoju. Mans tētis Jūlijs – izbijis cietumsargs, mamma Elfrīda – mājsaimniece. Man bija tikai 2,5 gadi, un brālis Vilnis bija februārī dzimis, kad sākās mūsu ceļojums no Loku ielas uz Sibīriju. Tēti aizveda citur, viņu paņēma no Rencēniem un aizveda atsevišķi – viņš Latvijā vairs neatgriezās. To ceļojumu es pati neatceros, zinu tik, cik mamma stāstīja. Aizveda mūs trīs uz Sibīriju, brālis ilgi neizdzīvoja... Ceļu izturēja, bet mammai pašai nebija piena, un tur mums nebija, kur to pienu dabūt. Mūs no sākuma ielika dzīvot tādā kā labības klētī – nu ļoti liela ēka bija. Gar sāniem bija koka lāvas; kam bija bērni, tiem nedaudz platākas, kam nebija bērnu, tiem šaurākas. Mamma stāstīja, ka viņus vadāja un dalīja pa kolhoziem, pa sovhoziem – kur vajadzēja strādniekus, tur ņēma. Mammu ar diviem maziem bērniem neņēma, viņa nokļuva tādā vietā, kur dedzināja dzēstos kaļķus vai mežā palīdzēja malku vest. Un es paliku mājās viena, mēs ar bērniem kopā visādas palaidnības darījām.

TAIGA SPROĢE ar mums runāja ceriņu laikā. Ārijas Romanovskas foto